Pirms Ziemassvētkiem, atcerējos savas kolēģes stāstu par kādu Kopenhāgenas veikaliņu, kuru kopā ar mammu bija apmeklējusi viņas mazmeita.
Pirms Ziemassvētkiem, kad rotaļlietu veikalos starp zirnekļcilvēkiem, dažāda izmēra šaujamajiem, robotiem, kiborgiem, bārbijām un vēl modīgākām lellēm saviem bērniem cenšamies izvēlēties kaut ko viņu sirsniņas iepriecinošu, atcerējos savas kolēģes stāstu par kādu Kopenhāgenas veikaliņu, kuru kopā ar mammu bija apmeklējusi viņas mazmeita. Veikals kā jau veikals. Un tomēr citāds, jo neatstājot vienaldzīgu nevienu, kas kaut uz mirkli tajā iegriezies. Plauktos pie sienām izvietotas mīkstās rotaļlietas – lāči, sunīši, zaķi un visādi citādi mīļumi, tiesa gan – ar tukšiem rumpīšiem. Mazais veikala apmeklētājs tur izvēlas sev draudziņu. Pārdevēja – smaidīga un laipna – no plaukta paņem iekāroto rotaļlietu, lai ar speciālu materiālu to piepildītu. Rotaļlietas nākamajam īpašniekam rokās tiek ielikta maza plastmasas sirsniņa, un, kamēr draudziņš tiek “atdzīvināts”, bērns plaukstās silda tā sirdi. Paša rokām tā tiek ielikta izvēlētajā rotaļu lācī, kaķī vai lellē. Lieki stāstīt, ar kādām emocijām šajā ainā noskatās vecāki. Aizkustinājuma asaras varot redzēt bieži. Kolēģes mazmeitiņa par savu mīluli bija izvēlējusies lāci. Pati iedāvināja viņam sirsniņu, pati turpat veikalā piemeklēja drēbes – skaistu džinsa kostīmu un kedas. Pati arī izvēlējās lācīša vārdu – Līzija. Nu lācis bija saposts ceļam, kurā tas devās, iesēdināts pārnēsājamā kastītē, kas bija izveidota kā neliela mājiņa. Uz tās angliski bija rakstīts: “Es dodos mājās!” Lācis joprojām ir meitenes mīļākā rotaļlieta.
Kāda cita maza veikala apmeklētāja tajā reizē par savu rotaļu biedru bija izvēlējusies rozā cūciņu. Apģērbta līgavas kleitā, tā izskatījās visai neparasta, bet mazās meitenītes actiņas staroja mīlestībā.
Var jau to nosaukt par veiksmīgu biznesa triku, tomēr jāatzīst – visai reti veikalā iegādātā manta mūsu bērnus māca mīlēt, būt atbildīgiem.
No lielā dāvināto rotaļlietu klāsta mana piecgadīgā meita iemīļojusi divas mantas – necilus suņukus. Viens no viņiem – ar visai bēdīgu purniņa izteiksmi – ir šūdināts dāvinātāja rokām. Ar saviem mīluļiem meita iet gulēt un mostas. Nedod Dievs, ja vakarā kāds no viņiem kur “aizklīdis”.
Esmu domājusi, kāpēc tieši šie suņuki ir iekarojuši viņas sirdi. Varbūt bērni izvēlas tos, kam, viņuprāt, rūpes un mīlestība ir nepieciešama visvairāk? Kādu vakaru pirms gulētiešanas meita norūpējusies man saka: “Mammīt, man skumji, jo kādreiz no saviem suņukiem būs jāšķiras.” Vaicāju – kāpēc? “Es taču izaugšu liela,” tāda bija piecgadīgās meitas atbilde, kas lika aizdomāties par mūsu, pieaugušo, pasauli, kurā steigā aizvien mazāk laika atlicinām tiem, ko mīlam.
