Jelgavas muzejā aplūkojamās Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras pedagogu darbu izstādes kopiespaids ir visai pretrunīgs, un tā iemesls nav tik vienkārši definējams, bet saskatāmas dažas savdabīgas iezīmes.
Jelgavas muzejā aplūkojamās Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras pedagogu darbu izstādes kopiespaids ir visai pretrunīgs, un tā iemesls nav tik vienkārši definējams, bet saskatāmas dažas savdabīgas iezīmes, kas galvenokārt veido vīziju par mākslinieka attieksmi un dzīvošanu konkrētā laikā.
Gadsimtiem sen vairumā gadījumu gleznotāji darbus parakstīja, tā apliecinot autorību. Eksponējot gleznu ārpus darbnīcas, tika izgatavots apkārtrāmis, jo tikai tādā gadījumā darbs bija uzskatāms par pabeigtu un cienīgs, lai to apskatītu un vērtētu. Laikam ritot, šie kritēji vienkāršojās līdz tādai pakāpei, ka skatītājam tiek piedāvāts tikai uz ķīļrāmja uzvilkts un apgleznots audekls. Interesanti, vai tas ir savdabīgs brīvības apliecinājums, steiga, neuzmanīga attieksme pret skatītāju, pret savu darbu vai mūsu laika raksturzīme? Lai arī cik tas būtu paradoksāli, bet šajā izstādē uzskatāmi tveramas dažas sakarības. Gleznu kā pabeigtu mākslas darbu ar izstādei atbilstošu apkārtrāmi reprezentē mūsu glezniecības vecmeistari Vilis Ozols, Imants Vecozols un Pēteris Postažs. Irēna Lūse respektē šīs tradīcijas un arī iekļaujas akadēmiski noskaņotā vidē.
Savdabīga situācija veidojas LMA Glezniecības katedras vadītājam Kristapam Zariņam, kas salīdzinājumā ar brāli Kasparu ir daudz tuvāks tēva Induļa Zariņa gleznieciskajai domāšanai. Tā izpaužas gan tehniskajos paņēmienos, gan krāsas kā vielas lietojumā. Tur nav nekā apšaubāma, un tas ir normāli, ja tēva sajūtu ritmi turpina dzīvot dēla radošajā darbā. Šī sasaite ar tradīciju, skolu spilgti atklājas gleznā “Pirtī” (1998). Arī mākslinieka darbs ir uzskatāmi pabeigts, ielogots, eksponēts. Turpat līdzās atrodas ceļojumos (materiālā un gara formā) gūtas atziņas, iespaidi, kas netiek ierobežoti ar rāmi un joprojām ir atvērti kustībai. Viena no jaunāko laiku raksturzīmēm – atvērta telpa informācijai, brīvai pašizteiksmei jebkurā formā un jomā. Tādā veidā gleznotājs K.Zariņš it kā sabalansē starp iepriekšējā laika tradīciju uzturēšanu un šodienas atvērtību bez ierobežojumiem un arī rāmja.
Aptuveni puse mākslinieku šajā izstādē saviem darbiem nelieto apkārtrāmjus, un iespējams, ka tā tiek akcentēta piederība vai pieskaitāmība mūsdienu vērtību mērskalai, kurai arī nav ierobežojumu. Minētās iezīmes nav mākslinieku apzināti organizētas, tās pastāv un summējas pašas, un reizēm ir dīvaini apzināties, cik negaidītu pavērsienu tās var veidot kādā skatu punktā.
Noslēgumā vēl gribētu pieminēt Jura Jurjāna gleznu “Zeltainā laikā” (2002/2004), kuru aptver pamatīgs, biezs ar zeltu apdarināts rāmis. Šis darbs ievada izstādi un, manuprāt, lieliski norāda uz mūsu laika otru būtisku iezīmi – atkailinātas attiecības. Tās eksponējas jebkurā dzīves jomā un vidē. Bieži vien tās ir banalitātes, kas tiek pasniegtas kā nozīmīgas vērtības lielā, greznā rāmī, lai paliktu atmiņā kā zelta vārdi, zelta cilvēks, zelta rokas…
Šoreiz mākslas izstāde rosināja netradicionāli domāt par mākslinieku, laiku un lietām, kas ir ap mums pašlaik. Bet kādas tās izskatīsies no nākamā laika skatu punkta?
