Mākslinieka Visvalža Garokalna talanta cienītājiem iesaku iegriezties Jelgavas Mākslas skolā, kur aplūkojama neliela viņa akvareļu izstāde.
Mākslinieka Visvalža Garokalna talanta cienītājiem iesaku iegriezties Jelgavas Mākslas skolā, kur aplūkojama neliela viņa akvareļu izstāde.
Tā patiesi ir neliela – tikai desmit darbu –, bet ļoti kompakta, atklājot akvarelista daiļrades spilgtākos sasniegumus.
V.Garokalns ir lielisks noskaņu meistars. Izmantojot akvarelī lielākoties pludinājuma tehniku, viņš ar sabalsotiem krāsu salikumiem un pretstatiem, vienkāršu, bet mērķtiecīgu kompozīciju tēlo dabu, kad tā ir viskrāšņākā, krāsās bagātākā, – ziedonī, rudens lapkritī, saulrietā, nereti ziemā, bangainu jūru ar dramatiskiem mākoņiem. Allaž ainavā parādās cilvēku stāvi kādās ikdienišķās nodarbēs. Ja arī viņu nav, ļaužu klātbūtne ir jūtama.
Mākslinieks ievērību guva ar strēlnieku tēmu. Šajā izstādē eksponēti divi akvareļi – “Nāves salā II” (1971) un “Asiņaina diena ausa” (1976). Tajos nekad netiek tēloti paši kauju skati, rādītas sejas, tikai streļķu silueti, kas kaut kur dodas. Bet vienmēr ainas dramatismu atklāj daba, darba krāsu risinājums.
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados paralēli šai tēmai V.Garoklans bieži glezno Zemgali, Jelgavas tuvāko vai tālāko apkaimi. Šie akvareļi ir krāsaini, dzīvespriecīgi, pilni enerģijas un iekšējas rosības (“Jelgava. Jahtsklubā”, 1973; “Treniņā”, 1981). Tāda ir arī jūra viņa interpretācijā – nemierīga, saspringta, kūsājoša spēka vēstītāja, ar negaisu vēstošiem, lietus piemilzušiem mākoņiem (“Piekraste”, 1980). Tuvojoties astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijai, akvareļi kļūst dekoratīvi košāki, bet to iekšējais spars atslābst, atbrīvojas no spriedzes un it kā priecājas par savu krāsainību (“Ziedošie ķirši”, 1993).
V.Garokalns pārcēlies uz jūrmalas pusi, taču mēs viņu joprojām uzskatām par Jelgavas mākslinieku, kas daudz darījis mūsu pilsētas labā.
