Pretskats kā spoguļattēls. Saskatām vai nesaskatām sevī to, kas mūsos ir, vai mēģinām pielāgoties pieņēmumiem par sevi.
Pretskats kā spoguļattēls. Saskatām vai nesaskatām sevī to, kas mūsos ir, vai mēģinām pielāgoties pieņēmumiem par sevi.
Psiholoģijā ir populāra teorija, ka mums ir jāspēlē dažādas lomas. Mātes, tēva, bērna, skolotājas, mīļākās, cepējas, virējas, apgādnieka, buldozerista, celtnieka, zinātnieka…
Nē, zinātnieka lomu nevar spēlēt. Tas ir dabas dots talants kaut ko zināt tik ļoti, ka pārējo var nezināt. Bet vai tev un man patīk lomas? Kāpēc jāspēlē tas, kas tu tāpat jau esi? Kad esi mamma, tad mamma, kad papus, tad – tā. Kāpēc mana identitāte vai tavējā jāsadala lomās? Cilvēks ir. Cilvēks ir daudzpusīgs un tomēr savā identitātē nesadalīts.
Pretskats spogulī – mans spoguļattēls. Nu pilnīgi nekā no lomas. Nu nav taču tā – ja nagi nolakoti, tad dāma, ja ne, tad kartupeļu mizotāja. Nav tā – ja ar šlipsi, tad priekšnieks vai līgavainis, ja svīterī, tad melnstrādnieks, kas pārrodas no darba.
Cilvēkam nav vajadzīgas lomas, cilvēkam ir vajadzīgs savs īstais es. Spogulis var būt netīrs, bet tas nenozīmē, ka tev ir netīra mute. Spogulis var būt greizs, bet nevajag satraukties – kupris ir tikai ilūzija.
Reizi mūžā katram ir labi justies kā karalim vai karalienei. Ir taču tā, kā teicis kāds domātājs, – vienīgais, kas var atteikties no pozām, lomām un samākslotības, ir karalis.
Spoguļattēls nav personības identitāte.
