Apmeklējot Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras mācībspēku izstādi Jelgavas muzejā, jelgavnieki var gūt priekšstatu par pedagogiem, kas māca jauno mākslinieku paaudzi – veido mūsu glezniecības rītdienu.
Apmeklējot Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras mācībspēku izstādi Jelgavas muzejā, jelgavnieki var gūt priekšstatu par pedagogiem, kas māca jauno mākslinieku paaudzi – veido mūsu glezniecības rītdienu.
Varam redzēt, kā mācībspēki raugās uz pasauli un kā viņi skatīto attēlo gleznās.
Izstādē aplūkojami 15 pedagogu un aktīvu mākslinieku 27 darbi. Tie ir atšķirīgi, pat diametrāli pretēji, tik dažādi, cik var būt trīs paaudžu gleznotāju mākslas uzskati par glezniecības uzdevumiem mūsdienās.
Vecāko paaudzi pārstāv Vilis Ozols, Pēteris Postažs, Imants Vecozols un Jānis Zemītis. Viņi ir latviešu glezniecības tradīciju turpinātāji. Starp viņiem droši vien skatītājiem lielāko prieku sagādās I.Vecozols. Viņa “Klusā daba ar puraviem” (2000) apliecina meistara darbu māksliniecisko spēku, neizsīkstošo radošo enerģiju, atrodot arvien jaunas balto un pelēko toņu nianses. Arī V.Ozols ir populārs ar klusās dabas žanra darbiem. Droši vien jelgavnieki mazāk redzējuši viņa ainavas; šoreiz maigs un jūtīgs mežmalas skats. P.Postažs piedalās ar nelielu, spēcīgiem gaišā – tumšā kontrastos ieturētu, klasiskās mākslas tradīcijās balstītu kluso dabu “Tumsā”. Turpretim J.Zemītis izlicis trīs samērā liela formāta gleznas, satumsinātas, perfekti nostrādātas, mēģinot apvienot vienā darbā modernās mākslas formveidi ar klasisku skaidrību, tēlu – simbolu izvēli.
Daži viņu skolēni iet pedagogu pēdās, izceļot krāsu vērtības, bet vēl pilnībā neieslīgstot personīgajās izjūtās. Juris Jurjāns uz Jelgavu atsūtījis krāsās spožo mīlaspāra gleznojumu “Zeltainā ielokā”. Uno Daņiļevskis turpina izkopt Borisa Bērziņa sākto minimālismu. Pie šīs paaudzes vēl pieskaitāms Ivars Heinrihsons, kas nepārtraukti glezno zirgus kustībā – dzīves enerģijas, pretmetu cīņas un vienības simbolisku atainojumu. Māksliniekam nerūp anatomiska precizitāte, galvenais ir līnijas ekspresija, kustības straujums. Irēna Lūse šoreiz strādājusi ar lieliem laukumiem, ieskicējot sievietes siluetu.
Nākamā paaudze ir krietni egoistiskāka, centrējot savu skatu uz pasauli, kas ir stipri vien norobežota no pārējās īstenības, bet ko pasludina par “zemes nabu”. Visjūtīgākā ir Vija Zariņa, kas prot atrast elegantas, eksaltēti aristokrātiskas kompozīcijas un tādus pašus krāsu risinājumus kā klusajās dabās (“Melnais taisnstūris”), tā figurālos darbos (“Water Like Wilk” – nez kāpēc nosaukums angļu valodā). Ievas Iltneres māksla ir kaut kas starp glezniecību un zīmējumu, starp glezniecību un fotogrāfiju – racionāla, vēsa, it kā daudznozīmīga. Kasparu Zariņu pazīstam kā Pedanta tēvu. Arī šoreiz pāris šādu darbu, kuros sižets ir drīzāk zīme, tāpat kā zivs, saulespuķe vai citi tēli, kas gleznās parādās. Viņu vairāk interesē krāslaukumu apdare, faktūras, ritmi. Viņa brālis Kristaps Zariņš mūsu priekšā atklāj kastrāta traģisko dzīvesstāstu. Turpretim Aleksejs Naumovs, populārs pedagogs, iedevis apskatei Jelgavā trīs darbus, kas tapuši Itālijā. Tie ir krāsās koši, izpildījumā ekspresīvi, taču, kā liekas, autors pārāk padevies kādiem iekšējiem impulsiem, kas noveduši pie līniju un krāslaukumu haosa (“Zils, dzeltens, zaļš”) vai arī pie triviālu sižetu atkārtošanas (“Etrusku vāzes”).
Normunds Brasliņš ir atkāpies no modernās mākslas nenoteiktības, vispretrunīgāko personīgo emociju uztiepšanas skatītājiem, mākslas formālo izteiksmes līdzekļu pasludināšanas par tās mērķi un uzdevumu. Gleznotājam ir svarīga perfekta klasiskās mākslas amata noslēpumu pārzināšana. Viņš lieliski pārvalda zīmējumu, viņa darbi izceļas ar smalku krāsu izjūtu, kas lieliski novērojams Jelgavā eksponētajā pusaktā un klusajā dabā.
Pašu jaunāko paaudzi pārstāv Kristīne Rubene, kura bālos toņos glezno figurālas kompozīcijas. Arī viņa sliecas atgriezties pie kādām pārbaudītām vērtībām, bet, kā šķiet, kavē vēl nepietiekama meistarība. Ļoti cerīga un daudzsološa māksliniece.
Jāteic, ka izstāde ir diezgan pabāla. Tā vien liekas, ka esi ienācis parastā gleznu skatē, kurā “salasījušies” gadījuma rakstura mākslinieki ar gadījuma rakstura darbiem. Nekas neliecina, ka tai pedagogi būtu nopietni gatavojušies, domājuši par to. Gribas teikt, ka izstādei trūkst pašlepnuma, ka tās autoriem diez vai rūp sava amata gods. Arī mākslinieciski ekspozīcija rada vāju iespaidu. Iedrošinos teikt, ka tai trūkst personības lieluma, radošas iedvesmas, iekšēja dedzīguma, personīgās attieksmes pret pasauli. Vairāk, kā šķiet, valda zināma rutīna. Personības spilgtums vai vājums, izjūtu aptuvenība, domas abstraktums atklājas arī tās darbos, šajā gadījumā – gleznās. Bet varbūt to nosaka talantīgums? Ļoti gribas cerēt, ka studenti pāraugs pedagogus.
