Dusmas, skumjas, prieks, vientulība. Spēcīgas izjūtas dažiem ļauj rakstīt dzeju. Izredzētība?
Dusmas, skumjas, prieks, vientulība. Spēcīgas izjūtas dažiem ļauj rakstīt dzeju. Izredzētība? Par Gunāru Stepiņu nav viegli rakstīt. Pasaules uztveres trauslums, miksēts ar lēnprātīgu vīrišķību, spēlē paslēpes. Viņā ir viss – gaisma un tumsa, piedošana un naids, miers un nemiers, drosme un bailes. Kā jau katrā cilvēkā.
Bet viņš raksta dzeju. Visticamāk, tāpēc, ka viss, kas ir pietiekams citiem, ir nepietiekams Gunāram. Viņa pasaule – slēpti krāsaina – ir nedaudz nomaskējusies aiz ārēji ļoti patīkamas pieklājības un patiesas cieņas pret apkārtējiem. Tomēr visu laiku šajā cilvēkā kaut kas mazliet gruzd. Līdz galam nenoslāpēta ugunskura vieta – tā varbūt ir Gunāra dziļākā būtība.
Tumšā laika sazināšanās
Gunārs Stepiņš kopā ar vairākiem saviem vienaudžiem – Liānu Liepiņu, Sandu Vilsoni un Ievu Krīķi – šonedēļ Vircavas kultūras namā aicināja savējos uz dzejas vakaru. Savējo bija maz. Gunārs teic, ka varbūt tas nemaz nav slikti. Viņš nenoliedz, ka būtu priecājies, ja atnācēju būtu vairāk. Kaut vai tāpēc vien, ka Gunārs ir viens no viņiem – viņš ir vircavnieks. Izaudzis visu acu priekšā un nu… atklājas dzejā. Izaicinājums šim pasākumam nācis no režisores Sarmītes Sustrupes. Vircavā par tradīciju kļuvis tumšajā laikā savstarpēji stiprināties, sazināties vai vienoties dzejā.
Būt radošam un saprātīgam
Pēc vidusskolas puisis iestājies Mūzikas koledžā, tomēr ātri aptvēris, ka akadēmiskā dziedāšana nav viņa aicinājums. “Traucēja arī tas, ka nebiju mācījies bērnu mūzikas skolā, nebija pamata, uz kā stāvēt tālākajā mācību procesā.”
Tad bija gads armijā. Atnācis no tās, Gunārs pieņēma izaicinājumu strādāt par apsargu Pārlielupes cietumā. “Nav nemaz slikti, vienu diennakti strādā, trīs brīvas. Tas ir pagaidu risinājums, reālākais, ko varēju atļauties. Gribu būt patstāvīgs. Pieņemu, ka kaut kad varētu aizbraukt pastrādāt arī ārzemēs, tomēr ne uz ilgu laiku. Man Zemgales māls pielipis ne tikai pie kājām, bet arī pie sirds.”
Nākamgad Gunārs domā studēt Meža fakultātes kokapstrādes specialitātē. “Tā ir iespēja būt reizē radošam un iekārtot saprātīgi savu dzīvi, iegūstot augstāko izglītību, kas jaunam cilvēkam ir nepieciešama.”
Meklēt atslēgu lomai
Gunārs spēlē teātri. Viņš mokoši un radoši meklē lomai atslēgu un to arī atrod. Ja Gunārs dara, viņš vienmēr piedāvā labu rezultātu. Viņš uz skatuves ir īsts, atradis sevī resursus, lai loma dzīvotu. Viņa pirmā teātra mākslas skolotāja ir režisore Sarmīte Sustrupe. Gunāram ir mazliet šodienas jaunatnei neraksturīga tendence – netiekties pēc sasniegumiem, bet klusu tiekties pēc iekšējas pilnības. Jelgavas Alunāna teātra režisors Arvīds Matisons aicinājis Gunāru iesaistīties šā teātra dzīvē, tomēr… “Varbūt kādreiz arī varētu. Bet pirmajā vietā man ir Vircava. Te esmu pateicīgs daudziem par to, kas esmu. Te ir mana ģimene, skolotāji, cilvēki, kas man ir ļoti svarīgi.”
Paldies pirmajai mūzai
Mazajās klasēs Gunārs sevi atceras kā labu domrakstu rakstītāju. Vēlāk – vidusskolā – bija jāievēro tēmas noteiktie rāmji. “Uzrakstīju to, ko no manis prasīja, un viss.”
Puisis sācis rakstīt tad, kad vīlies pirmajās jūtās. Zaudējums ļāvis atvērt vēl kādu spēju šķautni. Kamēr ticis pāri sāpēm, pierakstījis sevi, savas izjūtas. “Papīram nav nekādu emociju, viņam nav jājūt līdzi. Viegli. Draugiem uzticēt ir sarežģītāk tāpēc vien, ka tad tu viņus nostādi grūtā situācijā. Viņi jūtas it kā vainīgi, jo nespēj palīdzēt. Pēc sevis zinu. Ko varu palīdzēt? Nav taču tik liela dzīves pieredze, lai varētu kādu padomu dot.”
Šodien viņš teic, ka tā varbūt nebija mīlestība, bet stipra pieķeršanās. Ar pirmo mūzu ir saglabājušās siltas un draudzīgas attiecības. Tas arī viss. Arī secinājums, ka labi vien noticis.
“Nelaimīgums ir labs”
Saldi tuvā romantika uz ilgu laiku var nogalināt dzejisku dvēseli savas laimīgi piepildītās un pašaurās tagadnes dēļ. “Nelaimīgums ir labs. Man ir vitāli nepieciešamas skumjas. Bez tām es nevaru dzīvot. Ir dienas, kad vienkārši izjūtu laiku un sevi, vientulību un tuvību vienlaicīgi. Zinu, ka esmu citādāks, bet ir labi, jo mani tādu pieņem. Necenšos no sevis izspiest to, kā manī nav. Gadās, ka pēkšņi iešaujas prātā vārdu salikums, kas jāpieraksta. Tas darbojas kā atslēga domai, kas vēlāk nāks.”
Gunāra draugi mudina viņu dziedāt, piedalīties kādā “Talantu fabrikā”.
“Ar laiku varbūt varētu. Neesmu vēl tam gatavs. Tomēr armija man devusi rūdījumu, kas palīdzētu izbalsošanas gadījumā. Nez kāpēc brīžiem šķiet, ka šie jaunieši ir sagatavoti, ka katram iedalīta loma, kuru tad arī spēlē. Pietrūkst īstuma. Varbūt kļūdos.” Tomēr liriski romantiskās dziesmas, ko dzied Gunārs, varbūt šajā laikā nāktu ar pārsteidzošu svaigumu?
***
Vēl brīdi un es nākšu… Un tad mēs izkrāsosim viens otru ar labākajām krāsām, kādas mums ir. Kā pavasaris izkrāso dabu – pamazām, bet skaisti. Vēl brīdi, un es nākšu varavīksni laistīt.
***
Glāze saulstaru piena
žilbina griestus,
cilvēks no mēness
kuļ mākoņus sviestā –
gaisma no zvaigznēm,
gaisma no sniega…
Sagriežas vērpešu nakts
trakā dejā,
elpot ārā puteni eju –
sniegpārslas krūtīs,
sniegpārslas sejā
gaisma no zvaigznēm
jūk sniega dejā…
Atkal no siltuma aizsitas elpa
kā rūtī sit zīlīte krūtīs.
Glāze saulstaru piena
žilbina griestus,
gabaliņš vasaras
cilvēkam – vienam.
***
Es zinu – mūsu bija daudz,
kas domāja nemirt un uzaugt
bez saules.
Bet nav tā!
Ir zāle iesēta un nu, kad gaidām
atbrīvošanu no lietus,
pa šuvēm sirdi saplēš
rūgtu ķiršu ūdenskritums.
Nav saules… Un lai!
Iesēto zāli tavai neatnākšanai
par godu
atdzīvinājām mēs paši.
