Pirmdiena bija ļoti smaga diena. Kā jau katra darba nedēļa, tā sākās ar plānošanu – kā sadalīt dāvanas, iepazīstināt ar Rūķu ciemu, pamielot ar vitamīnu dzērienu, kas atbildēs par dejām, dziesmām, ugunskuru un citām svarīgām lietām.
Pirmdiena bija ļoti smaga diena. Kā jau katra darba nedēļa, tā sākās ar plānošanu – kā sadalīt dāvanas, iepazīstināt ar Rūķu ciemu, pamielot ar vitamīnu dzērienu, kas atbildēs par dejām, dziesmām, ugunskuru un citām svarīgām lietām. Iepriekšējā nedēļā paveiktie priekšdarbi šonedēļ ļāva strādāt bez īpašiem starpgadījumiem, tomēr saspringtā režīmā. Visgrūtāk man gāja, kad vajadzēja bērniem no Rīgas pierādīt, ka esmu īstais. Viņuprāt, īstais dzīvo Somijā. Man bija ļoti karsti tiešā un pārnestā nozīmē. Laika apstākļu dēļ pieņēmām lēmumu iegādāties dubļu slēpes un atteikties no vizināšanās ziemeļbriežu kamanās.
Otrdiena bija pārsteigumu pilna. Ieradās bērni no 5. vidusskolas 3. klases un lika man nosarkt. Viņi neskaitīja dzejoļus, nedziedāja dziesmas, bet stāstīja rupju anekdoti par homoseksuālistiem. Nezinu, vai mazie paši saprata stāstītā saturu. Es sapratu, bet mani rūķi – ne. Tie apjukuši skatījās cits uz citu un nezināja, ko darīt. Jāsaka atklāti – bieži vien bērni brauc uz Rūķu ciemu tikties ar mani un rūķiem pilnīgi nesagatavoti. Domāju, tā nav tik daudz bērnu, cik skolotāju vaina. Pedagogiem vajadzētu iemācīt, kad valodošana pārvēršas rupekļošanā. Vakarā ar rūķiem strādājām – sakopām teritoriju. Es gan biju tikai darbu uzraugs. Visu padarīja rūķīši. Pēc šīs dienas nenāca miegs. Ap pusnakti iemigu, bet tad sāka rādīties nelabi sapņi. Dienā dzirdētais un redzētais traucēja sirsnīgi sapņot. Tā kā man pie gultas šajā laikā vienmēr karājas sapņu radziņš, paķēru to, pievilku sev klāt, pagriezos uz otriem sāniem un atguvu saldu naktsmieru.
Trešdiena pagāja samērā mierīgi. Dienu sāku kā vienmēr – ar mazgāšanos ledus bumbu vannā. Šogad šī procedūra ir vienīgais, kas palīdz man turēties kaut cik možam. Neatceros nevienu gadu, kad būtu gulējis savā gultā vienos šortos… Pusdienlaikā iesēdos hermētiski noslēgtajā lādē, palidinājos pa gaisu un pārlasīju mīļākās vēstules no bērniem. Dzērām vitamīnu dzērienu, smējāmies, draiskojāmies. Nekādu pārpratumu nebija. Ceturtdien ieradās nodokļu inspektors un pārbaudīja, vai strādājam likumīgi un nepārkāpjam likumus. Nodokļu inspektors nebija eksperts rūķu un Salapapuka grāmatvedības pārbaudei. Viņš apjuka, iedzēra vitamīnu tēju un aizbrauca. Laikam nesaprata, ka mūsu vienīgie ienākumi ir bērnu prieks. Svētku laikā pārtiekam galvenokārt no bērnu dzejolīšiem un dziesmām. Kaut tā ir ekskluzīva un dārga prece, par to nemaksājam akcīzes nodokli. Arī PVN šiem dārgumiem nav aprēķināms.
Piektdien jutos paguris. Studējot rūķu atnestās ziņas, atklājās, ka ļoti daudziem bērniem nedrīkstētu dot dāvanas. Esmu principiāls sava amata pārstāvis. Tomēr beigu beigās, pateicoties to pašu ziņu pienesēju ieinteresētībai bērnu labsajūtā, nācās piekāpties un dāvanas izdalīt visiem. Arī tiem bērniem, kas ieradās “Lediņos”, aizgāja kamīnzālē un vārtījās pa sienu, neko citu ne darot, ne gribot darīt. Nu… iedevu es tās dāvanas. Salaveči ir informēti par bērnu tiesībām, mazāk – par bērnu pienākumiem.
Šodien kopā ar kolēģiem svinu “Jundas” 15 gadu jubileju. Dziedāšu parastas dziesmas, kāpšu uz parastas skatuves un savu bārdu un amata tērpu būšu uzticējis rūķu apsardzībai.
Svētdien tāpat kā katru dienu – desmitos no rīta ieradīsies pirmie ciemiņi un līdz sešiem vakarā vienu grupu nomainīs cita.
Salapapuks – vietējo Salaveču un Ziemassvētku vecīšu cunftes pārstāvis. Šogad darba pienākumos ietilpst iepriecināt bērnus “Lediņos”
