Novembra beigās trīs LLU profesori – Jānis Ābele, Larisa Maļinovska un Anda Zeidmane – ciemojās Somijā, kur lasīja lekciju kursu par Latvijas vēsturi, politiku, kultūru un starpkultūru sakariem.
Novembra beigās trīs LLU profesori – Jānis Ābele, Larisa Maļinovska un Anda Zeidmane – ciemojās Somijā, kur lasīja lekciju kursu par Latvijas vēsturi, politiku, kultūru un starpkultūru sakariem. Jelgavnieki arī devās jaukā izklaides braucienā uz Lapzemi, kas atrodas pa daļai aiz Ziemeļu polārā loka.
Saskaņā ar ES finansēto projektu “Socratis Erasmus” Jelgavas profesoru trijotnei darbam Laurea Politehniskajā universitātē, kas izvietota Helsinku pievārtē, bija atvēlētas četras dienas, bet viena paredzēta atpūtai. Mūsējie to nolēma izmantot pusotra tūkstoša kilometru garam ceļojumam uz Rovaniemi pilsētu, kurā iekārtots Ziemassvētku vecīša jeb Santa Klausa birojs.
Pirms tam internetā Anda Zeidmane bija atradusi lēto aviolīniju atlaižu reisu. Tā par 99 santīmiem (neskaitot lidostu nodokļus) varēja aizlidot no Rīgas līdz ezeru un purvu ieskautajai Tamperei. Tur jau vēlā vakara stundā ceļotāji iekāpa nakts vilcienā, kas no Helsinkiem devās uz Rovaniemi – vistālāk ziemeļos izvietoto Somijas pilsētu, uz kuru ved dzelzceļš.
Jel laidiet mūs iekšā!
Runājot par iekāpšanu vilcienā, tā tomēr nebija īsti vienkārša. Pirmkārt, neviens stacijā negribēja ņemt vērā, jau iepriekš zvanot pa telefonu no Jelgavas pieteikto biļešu rezervējumu. Acīmredzot somiem trūkst pieredzes, ka “letiņu” tūristi tik apsviedīgi un racionāli izmanto laiku, mazliet sarežģītāk kombinējot transporta veidus. Taču, kolīdz noskaidrojās, ka mūsējiem nav problēmu nopirkt biļetes, viss atrisinājās vienkārši. Vilcienā brīvas vietas vēl bija. Tomēr tikšana vagonā saistījās ar jauniem pārbaudījumiem. Izrādās, Somijā, vilcienam pienākot pie perona, nav kā pie mums Olainē vai pieturā “Biznesa augstskola “Turība””. Proti, vagonu durvis paliek ciet. Lai tās automātiski atvērtos, jānospiež viena stresā ne tik viegli pamanāma zaļa podziņa. Tas ir pilnīgi saprotami zemē, kur aukstums ziemā bieži turas zem desmit grādiem. Nevajag lieki saldēt vagonu!
Mūsējie, protams, uz perona nepalika, un sākās 700 kilometru garais ceļš līdz Rovaniemi. Pa gaisu tas gabals nebūtu tik tāls, bet nevar jau gribēt, lai zemē, kur 30% teritorijas aizņem ezeri un purvi, sliedes ietu taisni kā no Jonišķiem līdz Dimzām.
Arī kaimiņos ada
Vagons gan bijis ļoti ērts. Taču nevis sēdēšanai un plītēšanai (kāda astoņdesmitajos gados novērota Transsibīrijas maģistrālē, šķērsojot Krievijas plašumus), bet gan tieši gulēšanai, kas tomēr ir aktuālāk pasažieriem, kuri, nokļūstot savā stacijā, grib ko paveikt un apskatīt.
Sarmas izgreznotajā Rovaniemi rīta temperatūra bija noslīdējusi līdz mīnus 18 grādiem. Bija dots starts Ziemassvētku rosībai. Ielu greznojumā daudz gaismeklīšu, jo līdz pavasarim sauli tur neredz. Tūristu gan gana. Lai nofotografētos pie Ziemassvētku vecīša dāvanu kamanām, vajadzēja stāvēt rindā. Interesanti, ka pozēšanas vietā bija nolikts adīklis. Tu kaut ko ieadi rakstā garajā zeķē, kuru pirms tevis skāruši varbūt tūkstotis citu adītāju. Fotografējoties ne vienreiz vien ir tā, ka cilvēks lāgā nezina, kur likt rokas. Taču, ja tajās ir adīklis, tu uzreiz izskaties labāk.
Gadi velk uz grāvi
Santa Klausa birojs atrodas kādus pāris kilometrus ārpus pilsētas. Tiešām pie paša polāra loka, kas bija izlikts ar lampiņu virteni. No turienes varēja nosūtīt tuviniekiem apsveikumu Ziemassvētkos. Profesore L.Maļinovska teica, ka meitai sūtītais Latvijā vēl nav saņemts. Bet droši vien tam tā ir jābūt – apsveikums pienāks tieši uz svētkiem, nevis pāris nedēļu ātrāk. Pēc tam bija brauciens ar ziemeļbriedi. Mūsu dāmām ticis iejūgts briežu fermas vecākais un pieredzējušākais vedējs. Bet nu nevar teikt, ka tas gājis kā, piemēram, cienījamam bērītim pieklātos. Rāvis uz grāvja pusi, sniegs acīs. Labi, ka pēc brauciena tūlīt pasniegta karsta tēja vai vietējo ogu sula, kā arī mazliet avansā kāds dokuments – brieža vadītāja apliecība. Cik tāds piecu minūšu brauciens maksā? 16 eiro. Maķenīt dārgāks ir brauciens ar suņiem, taču mūsu ceļotājiem arī pārdzīvojums iespaidīgāks. Ļoti draudzīgie suņi noteikti skrien ātrāk. Stāvot pilnīgi trīc no tā, kā grib skriet.
Nekur Lapzemē tūristiem akcentēti nevarējis manīt kādas norādes, etnogrāfiskas zīmes par lapiem jeb sāmiem, kas šajā pusē ir pamatiedzīvotāji (lielākais vairums viņu gan dzīvo Norvēģijā). Miljardiem tuvais un saprotamais Santa Klauss komerciāli tomēr nomāc šo apmēram trīsdesmit tūkstošu cilvēku lielās tautas gara mantas.
Mēs saprotam cits citu
Diena Rovaniemi pagāja ātri. Vakarā mūsu ceļotāji atkal sēdās nakts vilcienā, kas šoreiz viņus aizveda līdz Helsinkiem. Lekcijas Laurea politehniskajā augstskolā devušas rezultātu. Izstrādāt savu bakalaura darbu Jelgavā nolēmušas divas somu studentes, bet janvārī trīs mūsu jaunieši zināšanas brauks papildināt uz Somiju. Dziļi izjusta savstarpēja sapratne gan no studentu, gan no pasniedzēju puses tika sasniegta. J.Ābele, runājot par padomju okupācijas laikā Latvijā piedzīvotajām represijām (arī pats profesors bijis izsūtīts), vēlreiz aicinājis somu jauniešus novērtēt valsts neatkarību, ko pirms 65 gadiem varonīgi izcīnīja viņu vecvectēvi. A.Zeidmane, stāstot par latviešu senajām tradīcijām un to pārveidošanos mūsdienās, kā piemēru videofilmā rādījusi mičošanu vecākā dēla kāzās. Savukārt profesore L.Maļinovska, runājot par starpkultūru sakariem, minējusi, ka viņas kaķi Jelgavā sauc Sipuli. Tā vārds ir no restorāna Helsinku centrā pie pareizticīgo baznīcas nosaukuma – šā dievnama skaistie kupoli somiem atgādina sīpolus.
