Kārtējā gada nogalē Jelgavā un citās pilsētās spridzina.
Kārtējā gada nogalē Jelgavā un citās pilsētās spridzina. Optimisti priecājas, ka jaunā gada priekšvakarā nebēdnīgie jaunieši jautrāku dara pelēcīgo ikdienu, savukārt mazliet nopietnāki ļaudis nobažījušies par sprāgstošo nieku izmantošanu ļauniem nolūkiem. Kamēr pieaugušie dusmīgi krata pirkstu petaržu tirgotāju un policijas iestāžu virzienā, viņu bērni kārtējo vakaru “jautrojas” kādā pagalmā.
Pašvaldības policijā katru dienu saņem vairākus zvanus par “mazo pirotehniķu” izdarībām.
Lai nepieļautu nelikumīgu pirotehnisko izstrādājumu realizāciju, kā arī novērstu ar tiem saistītos pārkāpumus un negadījumus, Valsts policijas priekšnieks Jānis Zaščirinskis uzdevis visu Latvijas pilsētu un rajonu policijas pārvalžu priekšniekiem pirmssvētku un svētku dienās pastiprināt pirotehnikas tirdzniecības kontroli. Īpaša uzmanība tiekot pievērsta, vai tirgotāji ievēro likumā noteikto vecuma ierobežojumu pirotehnikas iegādei un izmantošanai, kas paredz, ka to drīkst iegādāties un izmantot tikai cilvēki, kas sasnieguši 16 vai 18 gadu vecumu. Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes preses sekretārs Andris Gromoļevs teic, lai gan pagājušā gada nogalē veiktas nopietnas pārrunas ar vecākiem un bērniem, šogad spridzinot atkal. Pusaudžu ātro kājeļu vai citu iemeslu dēļ policistiem aizturēt gan vēl nevienu likumpārkāpēju nav izdevies. Ja huligānus satvert tomēr izdodas, ar aizdomīgajiem nepilngadīgajiem veic pārrunas, noskaidro personību.
Šķiet, arī pieaugušajiem, audzinot bērnus, nereti piemirstas: ja viņu atvases, kas nav sasniegušas 14 gadu vecumu, pārkāpušas likumu (arī spridzinot petardes sabiedriskās vietās), par šo nodarījumu paredzētais naudas sods būs vien jāsamaksā vecākiem.
Tikmēr (kā katru gadu) mediķi atgādina, ka nelaikā sprāgušas raķetes var izraisīt smagas traumas. Katrā gadu mijā vairāki cilvēki zaudē redzi, traumē rokas, gūst rētas sejā un pulvera pēdas uz ķermeņa. Šāda veida traumu ārstēšana ir ļoti dārga – vidēji 1500 latu. Turklāt šajā summā nav ierēķināti līdzekļi, kas cietušajam tiek izmaksāti par darba nespēju vai kas nepieciešami, ja cilvēks kļūst invalīds.
Piemēram, Singapūrā veikti aprēķini, cik valstij izmaksā nelaikā vai nevietā sprāgušu raķešu dēļ gūto traumu ārstēšana. Summa bija tik liela, ka valsts aizliedza petaržu un citu plaukšķeņu publisku tirgošanu. Savukārt dažviet Eiropā petaržu spridzināšana (gan tikai Jaungadā) tiek pat atbalstīta. Vīnē par raksturīgu kļuvusi asa sēra smaka – tas tāpēc, ka nemitīgi kāds spridzina petardes. Arī troksnis ir iespaidīgs, jo tiek pūstas tādas kā mums zināmās hokeja līdzjutēju svilpes. Atšķirība no Latvijas laikam gan ir tā, ka tur sprāgstošos elementus izmanto tikai pozitīva (nevis ļauna) prieka gūšanai.
Kamēr pusaudži un pat it kā saprātīgi jaunieši turpina spridzināt, atbildīgās instances vien plāta rokas un ik dienas brīdina iedzīvotājus par uzmanīšanos. Ja pēkšņi pie kājām nokrīt pēc sekundes simtdaļas eksplodējošais “štrunts”, uzmanīties ir teju neiespējami. Bet apzinīgu cilvēku zvani uz policiju par kārtējiem bērneļiem, kas no vēl neapzinīgākiem pārdevējiem iegādājušies spridzekļus, tā arī tiek ierakstīti hronikā ar piebildi, ka “likumpārkāpējus atrast nav izdevies”. Varbūt no dežurējošā auto tādā reizē būtu jāizkāpj un jāpalūkojas tuvējā apkārtnē? Varbūt jāapjautājas kaimiņiem? Te jau ir runa par operativitāti un vēlmi strādāt.
Savukārt pārgalvīgie spridzinātāji, kas savu darbību dēļ nonākuši ārstniecības iestādē, tikai tad beidzot saprot – pietiek ar pavisam nelielu spridzekli, lai zaudētu roku vai acis.
