Nemainīgas ir ne tikai cilvēka attiecības ar Dievu, bet arī mūzika, kurā tās izsakām, pārliecināts komponists Georgs Pelēcis.
Nemainīgas ir ne tikai cilvēka attiecības ar Dievu, bet arī mūzika, kurā tās izsakām, pārliecināts komponists Georgs Pelēcis. Rīt pulksten 17 – viņa “Hildegardes dziesmu” atskaņojums Sv.Annas baznīcā.
Piemērojot Johanesa Brāmsa izteikumu par mūzikas sacerēšanu kā lieko nošu izsvītrošanu, par G.Pelēča darbiem varētu teikt, – autors tajos neatstāj neko, kas traucētu izbaudīt mūzikas vienkāršības dziļumu: rūpīgi izauklēto melodiskās līnijas noslīpētību un instrumentācijas askētiskumu, par ko vairāk nekā jebkurā citā gadījumā vietā ir teiciens – te nav nekā lieka. “Jaunā vienkāršība” – tādu apzīmējumu G.Pelēča diatoniskā mūzika izpelnījusies arī apskatu un recenziju slejās.
Autors – muzikologs, akadēmijas profesors, kura intereses un ietekmes sniedzas no 14. gadsimta “ars nova” līdz mūsdienu minimālismam, – noteikti uzsvērtu, ka neko no tā viņa darbos nesastapt atdarinājuma jeb stilizācijas veidā, bet ka senatnē sakņotā daiļskanība te aktualizējas kā mūsdienu cilvēka gluži patstāvīgs domas impulss, tā piešķirot jaunu šķautni atziņām par visu jauno kā labi aizmirstu veco un, piebildīsim, visa ģeniālā vienkāršību.
12. gadsimta vācu mūķene Bingenas Hildegarde ir pirmā komponiste, kuras biogrāfiju līdz mūsu dienām glabā Rietumu mūzikas vēstures annāles, un sieviete, kas vairuma ciltsmāsu beztiesīguma un analfabētisma laikā spēja īstenot savas spilgtās mākslinieciskās (mūzika) un intelektuālās (teoloģija, dabaszinātnes) gara dāvanas, kā arī kopš bērnības bija apveltīta ar īpašību, kas viņai ļāva piedzīvot mistiskas atklāsmes luminiscējošu tēlu veidā (mūsdienās visplašāk izplatītais šā psihiskā stāvokļa medicīniskais skaidrojums ir, ka tā pamatā varētu būt bijušas smagas migrēnas lēkmes).
Interese par Hildegardes muzikālo mantojumu palielinājās, tuvojoties viņas piecsimtgadei (1998), un arī G.Pelēcis atzīst, ka vēlme redzēt oriģinālu nošu rakstā, viņā nostiprinājusies, dzirdot daudzās vienbalsīgo dziedājumu interpretācijas. Doma rakstīt pašam radās līdz ar Hildegardes dziedājumu krājuma iepazīšanu, kas viņa rokās nonācis ar kordiriģentes Antras Dreģes palīdzību. Atlasot un brīvi aranžējot Hildegardes dziedājumus Svētās Trīsvienības un jaunavas Marijas slavinājumus, piekomponējot instrumentālus fragmentus – prelūdiju, piecas interlūdijas un postlūdiju –, tapa četrpadsmitdaļīgs darbs sieviešu balsīm (vokālā grupa “Putni”), koklēm (ansamblis “Melisa”), blokflautai un ērģelēm, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja rudenī. Rītdienas koncertam Sv.Annas baznīcā (tajā ērģeles spēlēs Aigars Reinis, blokflautu – Dagnija Tuča) veikti tehniski un kompozicionāli papildinājumi.
Šajā 12. gadsimta pamatā iestrādāt savu – 21. gadsimta komponista – muzikālo viedokli G.Pelēcim bijis ļoti viegli. Tajā sastaptās negaidīti tuvas intonācijas, kas, viņaprāt, apliecina ne vien izteiksmes līdzekļu, bet arī cilvēces izjūtu un domu metafizisku vienotību: “Nezinu, vai “romantisks” ir īstais vārds, taču biju ārkārtīgi pārsteigts par to liriskumu, maigumu un personīgumu klasisko baznīcas tekstu lasījumā – intonācijas, kādas, neimas (minētā laikmeta Rietumu baznīcas mūzikas pieraksta veids) pētot agrāk, tiešām nebiju sastapis. Liriskums un romantisms ir ļoti tuvs arī man, aranžējot un sacerot izjutu ko līdzīgu mistiskai dvēseļu radniecībai, tāpēc tas viss padevās ārkārtīgi viegli. Manuprāt tas apliecina, ka mūzika neattīstās lineāri, un vēlme ik pa laikam atgriezties pie it kā piemirstiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī spēja tos padarīt par mūsdienu valodu apstiprina, ka izjūtas un attiecības ir tās pašas: 12. gadsimta cilvēks nav tuvāk Dievam vai tālāk no viņa nekā mēs šodien.
