«Mūzika vieno. Ko nevar ar vārdiem pateikt, to var ar dziesmu, dziesma ir veids, kā lūdzamies…».
“Mūzika vieno. Ko nevar ar vārdiem pateikt, to var ar dziesmu, dziesma ir veids, kā lūdzamies…” To, tiekoties ar “Ziņām” saka Agrita Bindere, Zane Bulderberga, Dace Indrika, Antra Jekševica, Linda Karčevska – dziedošas un muzicējošas meitenes no Jelgavas jauniešu katoļu ansambļa “Jaunie jēri”.
Katra “Jēros” pavadījusi atšķirīgu laiku, sākot no pieciem, beidzot ar astoņiem gadiem. Var teikt, ka “Jaunie jēri” ir… veci jēri, ja jau viņu pastāvēšana skaitāma astoņu gadu garumā.
Vai pieklusums?
Šķiet, ka “Jēriem” ir tāds kā pieklusums. Tomēr, kā saka Linda, Mūzikas akadēmijas studente, kas bijusi radoši klāt no ansambļa pirmsākumiem, nav tā, ka kaut kas ir pazudis un neesošs. Pieklusums? Varbūt. Bet nekur nav tā, ka viens sastāvs spēlē gadu desmitiem un nekas nemainās. Varbūt “Jēriem” ir pārmaiņu laiks, jo jauniešiem ir citi uzdevumi – Juris Vizbulis un L.Karčevska studē Mūzikas akadēmijā, Guna Pantele, kas spēlēja vijoli, apprecējusies ar itālieti un dzīvo Filadelfijā, Evija Šteinharde mācās Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Nav kodola, bet “Jēri” joprojām muzicē Jauniešu dienās, svētceļojumos, Ziemassvētkos. “Kad neesam ilgāku laiku manīti, tad dzird tantiņas uztraucamies, kur tad jaunie palikuši,” smej Agrita.
Mūsu ceļš ir atbildība
Uz Jauniešu dienām izsludinātajā konkursā par simboliku, himnu, moto vairākkārt uzvarējusi Lindas piedāvātā himna. Joprojām, kā katru gadu, Ziemassvētku laikā “Jēri” dodas uz cietumiem, psihoneiroloģisko slimnīcu. Meitenes neslēpj, ka tas prasa milzum daudz enerģijas. “Pēc tam esi kā izsūknēts. Tomēr šie apmeklējumi mums daudz dod. Kad satiecies ar dzīves pabērniem, apzinies, cik daudz tev pieder,” atzīst Linda. “Mūsu ceļš ir atbildība. Aizdegta svece ir jānes, bet dažreiz neizdodas uguni nosargāt līdz galam.” Agrita piebilst, ka stingrā režīma cietumā jau ilgstoši sodu izcieš viens adītājs. Viņš ada un ziedo labdarībai, atradis nodarbošanos. Zane atzīst, ka cietumu aura ir stipri drūma un ir neiespējami vēlēt tradicionālos vēlējumus: “Sejas tumšas, bezcerīgas. Ko viņiem teikt? Laimīgu jauno gadu? Naivi un banāli.” Tomēr Linda piebilst, ka, lai arī kā, šie apmeklējumi, kas dažkārt izraisa bailes un nav patīkami, iepriecina, ja var ieraudzīt kādu gaišāku seju, kurā manāms cerību stariņš. Meitenes zina teikt, ka Pārlielupes cietumā ir daudz nepatīkamāk koncertēt nekā stingrā režīma ieslodzījuma vietā. “Nepatīkami, ja uz tevi nekaunīgi skatās, pat apgrābsta. Riebīgi. Stingrajā tā nenotiek, tur viņi ir drūmāki un bezcerīgāki, bet nav pazemojošu repliku,” stāsta Agrita.
Panākumi slēpjas draudzībā
“Jauno jēru” panākumi neslēpjas sasniegumos un slavā, bet draudzībā. Viņu veidošanās notika pilnīgi nejauši. Meitenes atceras, kā svētceļojumā, kopā dziedot un baudot garīgu piedzīvojumu, pateicoties toreiz Jelgavā kalpojošā priestera Eduarda Zakša paskubinājumam, viss sākās – spontāni un īsti. “Nekad nav meklēti sponsori, izstrādāts menedžments vai kas tamlīdzīgs. Pamatā nav bijusi tieksme pēc sasniegumiem, bet gan vēlēšanās pēc savējo kopības. Kaut arī “Jēru” pamatsastāvā ir septiņi cilvēki, dziedošo skaits tuvojas pieciem desmitiem. Visi var dziedāt. Turklāt skan labi. Tagad gan retāk. “Mums bija ļoti liela un draudzīga brīvība – katrs varēja nākt un iet, dziedāt un nedziedāt, ciktāl pats vēlējās. To stilu veicināja priesteris Eduards. Mēs pēc viņa skumstam. Varbūt esam izauguši, tomēr mums viņa pietrūkst,” stāsta meitenes.
Dziesma – divkārša lūgšana
Notiek kopā nākšana un šķiršanās, bet nenotiek izklīšana tiktāl, lai nejustos piederīgs šai dziedātāju saimei. Pirms pāris gadiem iznāca viņu otrais un pagaidām beidzamais kompaktdisks.
Dziesma un mūzika. Cik svarīga tā ir cilvēka dzīvē? “Caur melodiju var saprast vairāk. Viss mūžs saistīts ar dziesmu – mūzikas klase skolā, ansambļi, koris. Un visur, kad dziedu, jūtos labi,” atzīst Dace. “Bīskapiņš teic, ka dziesma ir divkārša lūgšana,” domīgi novelk Agrita. Tas ir pārdzīvojums, tā ir pārkāpšana pāri ticību un tautību nospraustajām robežām. “Kad bijām Tezē (Francijā), 64 tūkstoši jauniešu dziedāja vienu un to pašu dziesmu. Vārdu skaits bija ļoti ierobežots, varbūt viens teikums, bet vienotība – nepasakāma.”
“Es gribētu likt vienlīdzības zīmi starp klusumu un dziesmu. Kad visapkārt ir kņada, tad jāsāk dziedāt un… iestājas klusums. Norimsti pats, un norimst citi. Dziesma ir brīvība, kurai nevar uzlikt restes,” rezumē daudz klusējošā Agnese.
Arī šogad – 24. decembrī pusstundu pirms pusnakts – Jelgavas katoļu katedrālē muzicēs grupa “Jaunie jēri”.
