«Princese pret pašas gribu 2» («Kino 19» līdz 30. decembrim pulksten 16, 18, 20).
“Princese pret pašas gribu 2” (“Kino 19” līdz 30. decembrim pulksten 16, 18, 20).
Turpinot pirmās, 2001. gada, filmas notikumus, kurā vienkāršā amerikāņu meitene Mia atklāja savas tiesības uz kāda Eiropas karaļnama troni, tagad viņa pabeigusi koledžu, nosvinējusi divdesmit pirmo dzimšanas dienu un ir apņēmības pilna stāties monarhijas priekšgalā. Ja vien nebūtu kāda nejauka “tautas priekšstāvja” – vikonta Mabrija, kas aiz vēlmes tronī iedabūt savu radagabalu Nikolasu parlamentā operatīvi “izbīda” likumu, pēc kura princeses kandidāte nedrīkst būt neprecējusies. Un –, kaut arī turpmākais nebūt nerit tik gludi, kā sākumā varētu šķist, – vai gan kāds nopietni šaubās, ka Mia viņai atvēlētajā īsajā laikā nespēs atrast to īsto un vienīgo…?
Par spīti tirgzinības apsvērumiem, kas turpinājumus iecēluši teju vai tāda kā populārākā Holivudas “žanra” kārtā, lielākas vienmēr ir cerības piesaistīt mērķauditoriju (“Princeses” gadījumā – meitenes aptuvenajā vecumā no trešās līdz astotajai klasei) ar jaunu stāstu, nevis tā turpinājumu (tas gan ir arī darbietilpīgāk). Pirmajā filmā centrā bija Mias pārtapšana no neglītā pīlēna baltā gulbī: stūrainas un spurainas amerikāņu pusaudzes atklājums, ka viņa ir Dženovijas troņmantiniece. Tas, kā ar titullomu tika galā Anna Heteveja, toreiz, ja tā var izteikties, “uzlika viņu uz Holivudas zvaigžņu kartes”. Tagad otrajā filmā pārmantotās īpašības (tērpu krāšņumu, Dženovijas “pilsētvides” butaforiskumu un Džūlijas Endrjūsas karalisko iznesību) autori mēģinājuši atsvaidzināt ar sižetisku jaunizdomājumu kripatām (no romantiskas nots pašreizējās valdnieces attiecībās ar karaļnama galveno drošībnieku līdz nākamās princeses istabmeitu pārspīlētam enerģiskumam). Taču filmai nepiemīt tā atklātā, nedaudz aizkustinoši vecmodīgā vēstījuma forma, ar ko var valdzināt, piemēram, šā gada veiksmīgākie animācijas darbi (“Šreks 2”, “Lieliskie”), kuros līdzīgi iepriekšparedzams stāsts tiek pasniegts, it kā necenšoties uzdot izdomu pasauli par realitāti (un runa nav par animācijas un aktierkino izteiksmes līdzekļu atšķirībām, bet par attieksmi pret pasaku stāstīšanu). Tāpēc “Princese 2”, lai gan, protams, var cerēt uz jau esošo fanu (minēto pārromantiski noskaņoto pamatskolas vecuma meiteņu) uzmanības noturēšanu, uz jaunu skatītāju piesaistīšanu – gan diez vai.
