Latvijā dzirkstošā dzēriena – šampanieša – ražošana iestiepusies otrajā pusgadsimtā.
Latvijā dzirkstošā dzēriena – šampanieša – ražošana iestiepusies otrajā pusgadsimtā. Dzirkstošo vīnu ražotne Rīgā izveidota 1952. gadā bijušās Strikes alus rūpnīcas telpās un nodēvēta par Valsts Rīgas vīna – šampanieša kombinātu. Vēlāk uzņēmums ieguva nosaukumu “Rīgas vīni”. Tolaik vīna materiāli ievesti no Moldovas, Azerbaidžānas un Gruzijas.
Nu jau vairākus gadus uzņēmums “Rīgas vīni” pievienots akciju sabiedrībai “Latvijas balzams”. Šajā ražotnē top vieglie alkoholiskie dzērieni – vīns, šampanietis un dzirkstošie vīni, sidrs un dažādi kokteiļi. “Rīgas šampanietim” un dzirkstošajiem vīniem nepieciešamie vīnmateriāli tiek piegādāti no Spānijas, Francijas un Itālijas un atbilst starptautiskajiem standartiem. Ražotnē ieviesta ISO 9001:2000 standartam atbilstoša produkcijas izstrādāšanas, ražošanas un pārdošanas kvalitātes vadības sistēma.
Senākā metode – šampanizācija
Dzirkstošo produkciju “Latvijas balzamā”, kā stāsta vieglo dzērienu galvenā tehnoloģe Natālija Antoņenko, ražo gan pēc klasiskās jeb šampanizācijas metodes, kad raudzēšana un izturēšana notiek pudelēs, gan pēc mūsdienu metodes – apjomīgās tvertnēs. Vispirms vīnmateriāls nonāk vīna glabātavā, pēc tam – vīna materiālu nodaļā, kur atbilstoši metodei tiek pagatavots maisījums no dažādu vīnmateriālu kupāžas, tā dēvētā ekspedīcijas liķiera un dzirkstošā vīna rauga tīrkultūras.
Lai iegūtu klasisko šampanieti, maisījumu iepilda pudelēs, aiztaisa ar speciāliem korķiem un aizvāko ar metāla skavu. Sakrautas grēdās, pudeles horizontāli pagrabā parasti glabājas divus trīs gadus (minimums – deviņus mēnešus). Ik pa laikam tās tiek apgrozītas. Kad noteiktais laiks pagājis, pudeles lēni un īpaši “pieceļ” un trīs četrus mēnešus notur tā sauktajos “pepitros”, lai vīna nosēdums sastātos pudeles kakliņā. Nesasaldējot pašu dzērienu, šos nosēdumus, pudelei esot ar kakliņu uz leju, sasaldē īpašā mīnus 18 grādu aukstā šķidrumā. Korķus noņem, duļķes izņem un augstākās kvalitātes dzirkstošais vīns “brut” ir iegūts. Pudeles aiztaisa ar īsto korķa koka korķi.
Pašlaik ražotnes pagrabā glabājas apmēram 30 tūkstoši pudeļu. Pārdošanā pēc šampanizācijas metodes tapušais dzirkstošais dzēriens atpazīstams pēc piebildes “klasiskais”, kas pievienota uz etiķetes. Tā kā tā ražošana ir darbietilpīgāka un laikietilpīgāka, šis šampanietis ir dārgāks. Atšķirībā no Francijas vīndariem Rīgā netiek radīti meistardarbi, kad izmeklētā dzēriena pudele maksā pat vairākus simtus latu. N.Antoņenko atceras, ka savulaik pie mums visdārgāk – par 11 latiem pudelē – realizēts no 1993. gada vīnogu ražas iegūtais dzirkstošais vīns.
Arī mūsdienās pudeles raudzēšanas procesā sprāgst, taču ievērojami mazāk – līdz trim procentiem. “Latvijas balzamā” izmanto Vācijā speciāli klasiskā šampanieša ražošanai izgatavotas pudeles. Savukārt korķi tapuši Portugālē, bet pēc tam tie vēl attiecīgi apstrādāti Vācijā, lai dzēriens nezaudētu garšu. Lai nezustu aromāts, klasiskā šampanieša korķī iestrādāti divi “gredzeni”.
Latvijā radīta tehnoloģija
Izejvielu raudzēšanas un izturēšanas process, lai iegūtu “brut” dzirkstošo vīnu, notiek arī no 2000 līdz pat 10 000 dekalitru apjomīgās, hermētiski noslēgtās tvertnēs. Pēc tam pievieno attiecīgu ekspedīcijas liķieri, lai iegūtu vajadzīgās salduma pakāpes dzērienu –sauso, pussauso, pussaldo, saldo, kā arī sarkano vai muskata dzirkstošo vīnu. Arī tvertnēs tapušajam dzērienam ir divi veidi – tas tiek iegūts pēc nepārtrauktā un pēc nepārtraukti periodiskā principa. Pēdējā metode ražotnē ieviesta šogad un tiek izmantota sarkanā (“Rīgas šampanietis sarkanais”), “Muskata” un uz muskata bāzes veidotā dzirkstošā vīna “Natalie” ražošanai.
Nepārtrauktā raudzēšanas metode radīta Latvijā astoņdesmitajos gados. Tā bija konceptuāli jauna pieeja, kas radīja patiesu apvērsumu dzirkstošo vīnu ražošanas tehnoloģijā. 1985. gadā Parīzē Vispasaules vīnogu audzētāju un vīndaru asociācija šo unikālo tehnoloģiju ierakstījusi Starptautiskajā tehnoloģisko paņēmienu kodeksā. Patentu uz šo metodi savulaik iegādājušās tādas vīna ražošanas lielvalstis kā Portugāle, Ungārija, Vācija, Francija un Spānija.
Dzirkstošā dzēriena iegūšana tvertnēs notiek ātrāk – tai nepieciešami vismaz trīs mēneši. Pildīšanā dzēriens nokļūst pa partijām. Stundā no līnijas nonāk 6000 dzēriena pudeļu. Lielāka tilpuma – pusotra un trīs litru – pudeles tiek pildītas individuāli.
Pašu šampanietis iekšējam patēriņam
“Latvijas balzama” vieglo dzērienu ražotnē gadā saražo apmēram 1,1 miljonu dekalitru vieglo alkoholisko dzērienu. No tiem apmēram 40 procentu veido šampanietis un dzirkstošie vīni. Lai gan pasaulē lielā cieņā ir “brut” šampanietis un sausais, tomēr Latvijā visvairāk lieto pussaldo šampanieti.
N.Antoņenko ir gandarīta, ka “Rīgas šampanietis” dažādos starptautiskos degustācijas konkursos saņēmis vairāk nekā 50 apbalvojumu. Visvērtīgākā viņai ir 1998. gadā iegūtā “Grand Prix” starptautiskajā vīndaru konkursā Jaltā. “Citu vīndaru atzinība ir tā nozīmīgākā.”
Apmēram 40 – 50 procentu dzirkstošās produkcijas uzņēmums eksportē uz Baltijas valstīm, Poliju, Krieviju, ASV, Izraēlu, Dāniju, Austriju un citur. Tiesa, ārvalstīs nenonāk Latvijā ražotais “Rīgas šampanietis”. Līdz ar iestāšanos ES tas domāts tikai iekšējam patēriņam. Proti, ES stingri aizsargā dažādu pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes plaši izmantotos nosaukumus. Viens no šādiem “aizsargājamiem” terminiem ir vārds “champagne” jeb latviski – “šampanietis”. Tā drīkst apzīmēt tikai īpašu dzirkstošā divreiz raudzētā vīna šķirni, kas tapusi Šampaņas provincē.
Tomēr Latvijai savs šampanietis, kas nes Rīgas vārdu, būs arī turpmāk. Proti, pie mums pēc oriģinālas un patentētas tehnoloģijas top vietējais šampanietis. Kopš 1999. gada Latvijā ir spēkā Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstu starptautiskā līguma, tā sauktā TRIP”s (Trade related aspects of industrial Property Rights – līgums par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību), nosacījumi. Saskaņā ar tiem Latvija apņemas aizsargāt preču, tai skaitā dzērienu, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kā arī neizmantot nereģistrētas preču zīmes, kas saistītas ar preču ģeogrāfiskiem nosaukumiem. Tas nozīmē, ka produkti ar nosaukumu “šampanietis” (jebkurā valodā) nedrīkst tikt ievesti Latvijā, jo tie atkārto šampanieša dzimtenes Šampaņas nosaukumu, izņemot gadījumus, kad tie patiešām ražoti šajā Francijas reģionā. TRIP”s paredz dažus izņēmumus, tostarp gadījumus, kad aizsargājamais nosaukums izmantots vismaz desmit gadu pirms 1994. gada 15. aprīļa. Tā kā dzēriens ar nosaukumu “šampanietis” Rīgas Vīna – šampanieša kombinātā un vēlāk “Rīgas vīnos” ražots jau kopš 1952. gada, “Latvijas balzams”, kas strādā apvienotā uzņēmumā ar “Rīgas vīniem”, uz pārmantojamības pamata likumīgi drīkst ražot dzērienus ar šampanieša nosaukumu.
