Šajā decembrī Jelgavā pirmo reizi tika atzīmēta Lūcijas diena. Tie ir zviedru svētki, kas aicina domāt par gara gaismu, labdarību. Lūcijas dienas organizatore Baiba Dūmiņa uzskata, ka nākamgad Lūcijas dienu varētu rīkot atkal.
Šajā decembrī Jelgavā pirmo reizi tika atzīmēta Lūcijas diena. Tie ir zviedru svētki, kas aicina domāt par gara gaismu, labdarību. Lūcijas dienas organizatore Baiba Dūmiņa uzskata, ka nākamgad Lūcijas dienu varētu rīkot atkal.
Kā liecina Nevalstisko organizāciju reģistrs, Latvijā esot apmēram astoņi simti labdarības organizāciju. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tas ir apmēram tikpat, cik Norvēģijā vai Vācijā, varbūt vienīgi dāņi mums ir mazliet priekšā. Bet ne jau vienmēr vajadzīga organizācija, lai izdarītu kaut ko labu. Kā, piemēram, redakcijai raksta skolotāja Baiba Butevica, Elejas sākumskolā, pateicoties gādīgajiem vecākiem, izremontēta un mēbelēta klase, skolēnu garderobe un pat atpūtas telpa, kurā “netrūkst ne dažādu rotaļlietu, ne spēļu, ne arī dzeramā ūdens, ar ko atvēsināties, kad no rotaļām un zināšanām kļuvis par karstu”. Šo darbu veica pašu ciema iedzīvotāji, kuriem nav īpašas labdarības organizācijas. Vienkārši ņēmuši un darījuši. Tomēr mūsu informācijas sabiedrībā arvien vairāk jūtama tendence, ka visu labo, interesanto tomēr vajag ielikt zināmos rāmjos, kas radītu iespēju labdariem pamanīt citam citu un apvienot spēkus.
Šovasar Zemgales Nevalstisko organizāciju centrā sāka strādāt jauna labestīga franču meitene Marija Gravero. Pēc tiesību zinātņu maģistres diploma iegūšanas ASV Marija nolēma kādu laiku izzināt pasauli brīvprātīgi, bez algas strādājot kādā no jaunajām ES dalībvalstīm. Tā viņa nonāca Jelgavā. Tuvojoties Ziemassvētkiem, Marija bija ierunājusies, ka vajadzētu sarīkot kādu labdarības pasākumu. Tā vārds pa vārdam Zemgales Nevalstisko organizāciju centra vadītājs Uldis Dūmiņš, viņa māsa topošā juriste Baiba bija nonākuši līdz domai, ka ar Ziemeļvalstu atbalstu Jelgavā varētu organizēt Lūciju konkursu.
Šo ideju ar simts latu ziedojumu atbalstīja Zviedrijas vēstniecība (nauda iztērēta stīgu kvartetam, Lūcijas kronim, svecēm un dažiem citiem sīkākiem izdevumiem). Savukārt Norvēģijas vēstniecība sponsorēja ceļa izdevumus populārā trubadūra Ula Nordskara braucienam uz Latviju. Bet Ziemeļvalstu informācijas birojs līdzēja Lūcijas un viņas māsu balto tērpu īrēšanā. Vēl savu artavu deva saldumu un pārtikas ražotāji, Jelgavas Dome, un svētki varēja sākties.
Kā jau “Ziņas” vairākkārt rakstīja, meiteņu konkursā tika izvēlētas sešas Lūcijas māsas un arī pati Lūcija, par kuru kļuva LLU Sociālo zinātņu fakultātes studente Aija Jaunmuktāne. Taču šoreiz vairāk par svētku “aizkulisēm” un tiem, kas meitenēm darbojās līdzās.
Diez vai franču meitenes Marijas ieteiktā labdarības ideja būtu iespējama, ja organizēšanu lielā mērā neuzņemtos Baiba Dūmiņa. 1996. gadā viņa beidza Jelgavas 4. vidusskolu, sāka studēt politoloģiju un nolēma piedalīties Lūciju konkursā, kas 1997. gadā ar Ziemeļvalstu atbalstu tika organizēts Rīgā. Baiba, kā jau meitene, kas mācījusies vidusskolā ar mūzikas novirzienu, sevi parādīja ļoti atzīstami un kļuva par vienu no Lūcijas māsām. Diemžēl zviedru svētki neguva mūsu tradicionālo reliģisko konfesiju akceptu. Latvijas luterāņu Sinode pat aizliedza šos pasākumus rīkot baznīcā. Arī skandināvu entuziasms savu tradīciju “eksportēšanā” apsīka, un tā pēc 2000. gada Lūcijas diena Latvijā vairs netika rīkota. Tomēr šie svētki bija palikuši labā atmiņā. Un nevajadzēja nemaz tik daudz, lai Lūcijas diena atdzimtu atkal. Interesanti, ka pilnīgi neatkarīgi no zviedriem un jelgavniekiem šie svētki tika atzīmēti arī Ludzā.
Kad jautāju trubadūram Ulam Nordskaram par šo tradīciju Norvēģijā, viņš, man par pārsteigumu, teica, ka Lūcijas diena tur nav īpaši izplatīta. Taču viņš jūtas kā ziemeļnieks, eiropietis, kas labprāt pārņem tās labākās garīgās vērtības, kas ir pie zviedriem kaimiņos. Kopā ar meitenēm uzstājoties bērnunamos, viņš teica, ka jūtas lieliski.
Kā sarunā atzina mācītājs Tālis Rēdmanis, attieksme pret Lūciju svētkiem mainījusies arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijā. Turklāt pozitīvi esot izteicies pats arhibīskaps Jānis Vanags. Tikai procesuāli tā nav vienkārši risināma lieta, jo baznīcas galva vienpersoniski nevar atcelt Sinodes lēmumu. Cieši sakari ar zviedru draudzēm latviešu luterāņiem ir arī Jelgavā. Kāpēc gan tie nevarētu bagātināties ar savstarpēji pārņemtām tradīcijām?
