Gada pēdējās dienās prāts tā vien nesas uz apcerīgām domām par to, kāds tad bijis aizvadītais.
Gada pēdējās dienās prāts tā vien nesas uz apcerīgām domām par to, kāds tad bijis aizvadītais. Atceroties notikumus, kas pērn bija nozīmīgi Latvijā un Latvijai, neiztikt bez galvenā nosaukšanas – no 1. maija esam pilntiesīgi ES pilsoņi. Ar visu no tā izrietošā. Gan ar tiesībām, gan pienākumiem. Atskatoties uz šo notikumu, pārņem pretrunīgas izjūtas. Iestāšanās ES Latvijai atnesa rekordlielu inflāciju, ar ko esam pārspējuši pārējās jaunās dalībvalstis. Lielāko artavu tajā deva palielinātās akcīzes nodokļa likmes energonesējiem, konkrētāk, degvielai. Tas izraisīja visu preču un pakalpojumu cenu lavīnveida celšanos. Šajā sakarā neiztikt arī bez zināmas ironijas, atceroties, kā pirms 1. maija drudžaini metāmies izpirkt gan sāli, gan daudz ko citu, tādējādi ļaujot tirgotājiem nesamērīgi “uzskrūvēt” cenas.
Saistībā ar iestāšanos ES esam saņēmuši arī pirmo mācību par to, ka katra dalībvalsts tomēr vispirms cīnās par savām interesēm, tikai pēc tam dala labvēlību citiem. Runa ir par Latvijas būvfirmas “Laval un partneri” nedienām ar Zviedrijas arodbiedrībām. Izrādās, ES fundamentālie principi par brīvu preču un pakalpojumu kustību visās dalībvalstīs uz dažām tomēr neattiecas.
Lai dzīve Latvijā nešķistu drūma un neinteresanta, par to visu gadu gādāja daudzskaitlīgā politiķu saime. Protams, titullomās darbojās valsts pirmās personas. Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga brīžos, kad nebija devusies ārvalstu vizītē, nonāca interešu konfliktā, jo viņas vīrs mēģināja iegūt īpašumā ekskluzīvu zemesgabalu Jūrmalā. Ne vienmēr bija izprotami prezidentes publiskie izteicieni, pārsteidza arī teatrāli ieturētā pauze pēdējās valdības krīzes laikā.
Savukārt Saeimas spīkere Ingrīda Ūdre līdztekus tam, ka joprojām pasaulē nedevās bez savas stilistes, nokļuva nesmukā situācijā, kad tika lemts par Latvijas eirokomisāra kandidatūru. Plašākai publikai, ieskaitot plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, tā arī neviens no viņas “bīdītājiem” nav kaut cik jēdzīgi paskaidrojis, kāpēc tieši viņa. Vairāk jautājumu varētu uzdot par veidu, kā tas tika darīts. Atsaucot Ūdres kandidatūru, no situācijas izkļuvām, kaut godu aptraipījuši, tomēr visai sekmīgi. Labāk “riktīgs” eirobirokrāts Andris Piebalgs nekā neskaidru motīvu bīdīta politiķe.
Pērn mums bija jāpārdzīvo divas valdības krīzes. Martā no troņa tika gāzts Einārs Repše. Var runāt par to, ka daži tuvākie valdības partneri jau labi pasen “trina dunčus”, ko ietriekt viņa mugurā. Spriežot par Repšes kunga demisijas cēloņiem, nav noliedzama arī viņa paša personības loma: nu nebūs demokrātiskā sabiedrībā (vismaz par tādu sevi tagad uzskatām) pieņemams diktatorisks vadības stils. Protams, var runāt par viņa skaļajiem lozungiem un labajiem paveicamajiem darbiem ne vienā vien jomā. Daudz kas tika sākts visai cerīgi. Kaut vai korupcijas izskaušanā un kaut cik sakarīgā birokrātiskās valsts mašīnas darbības “sapurināšanā”. “Zaļais” Indulis Emsis, pārņēmis valdības vadīšanas grožus, daudzmaz normāli izdarīja vismaz vienu labu darbu – steigšus pieņēma likumus un normas brīdī, kad iestāšanās ES bija deguna galā. Tā kā viņa valdība nevarēja savākt Saeimas deputātu atbalsta vairākumu, nemitīgi notika politiskā lavierēšana. Tagad esam tikuši pie trešās valdības šajā gadā. Kāda tā būs, varēsim spriest pēc laika.
“Ziņas” centās sekot politiķu darbībām visa gada garumā. Nākamgad turpināsim. Lai jums, lasītāji, veiksmīgs 2005. gads!
