«Nacionālie dārgumi» («Kino 19» līdz 6. janvārim pulksten 16, 18.20, 20.30).
“Nacionālie dārgumi” (“Kino 19” līdz 6. janvārim pulksten 16, 18.20, 20.30).
Iedomāsimies, ka eksistē Jāņa Čakstes, Kārļa Ulmaņa un citu Latvijas neatkarības celmlaužu personību “tumšā”, vēstures grāmatās neaprakstītā, puse: valstsvīru kompānija piederējusi kādam slepenam masoniskam grupējumam, kas turklāt vēl sazin kur noracis ārkārtīgi vērtīgu mantību un tās atrašanās vietu ar neredzamu tinti atzīmējis uz pašu lolojuma valsts pamatlikuma malām. Paaudzēm ilgi kādā patriciešu ģimenē par noslēpumainajiem dārgumiem klīst baumas, līdz meklējumos veicas mūsu gadsimtā dzīvojošam puisim – sauksim viņu, piemēram, par Zigfrīdu Annu Šķēli…
Apmēram tā skatītāju izklaidēšanas vārdā ar savas valsts dibinātājiem izrīkojas bariņš amerikāņu scenāristu Džona Tērteltauba režisētajā jaunajā piedzīvojumu “action” mikslī “Nacionālie dārgumi”, kura sižeta iecere visvairāk atgādina “Da Vinči kodu”, bet Nikolasa Keidža tēloto galveno varoni autori pūlas iestīvēt Džeimsam Bondam līdzīga izdarīga zēna tēlā. Lai iepazītos ar dārgumu meklēšanas “instrukcijām”, kas, izrādās, rakstītas Neatkarības deklarācijas oriģināla otrā pusē, viņam, lieki piebilst, veiklībā jāsacenšas ar žanram obligāto ļaundari un valdības aģentiem.
Neveikla “fiksa ideja” – kā citādi nosauksi galvenā varoņa vārda izvēli: Bendžamins Franklins Geitss. Saprotot autoru vēlmi atsaukties uz amerikāņu pagātnes un tagadnes politiskās un ekonomiskās varas iemiesotājiem, nevar neatzīt, ka pasaule pilna daudz asprātīgāku pieeju personvārdu darināšanai (nu kaut vai tas, kā ar popmūzikas slavenību vārdiem operē “Džordžs Maikls Džeksons”, “Eltons Džons Lenons” un citi čatotāji Deivida Bovija fanu mājas lapā). Vēl neveiklāk izskatās Bena “portretējums” visā tajā, kas atgādina mēģinājumus “pārfrāzēt” Bonda tēmu: ielikt Bena rokās supersmalkas uzpariktes, bet prātā – superspiega domugājienu. Neticamais vieglums, ar kādu labi audzinātais avantūrists piekļūst un iekļūst visur, kur vien sirds kāro, rada iespaidu, ka autori, iespējams, nedaudz sajaukuši žanrus: dēku “action” ar pasaku filmas prasībām. Kā paredzams, īsti neiznāk ne viens, ne otrs. Lai gan – efektīgi iestudētu un nofilmētu “action” ainu (pakaļdzīšanās – gan kājām, gan motorizēti) netrūkst, un par garlaicību nežēlosies mēreni prasīgi žanra cienītāji arī Latvijā. Sākot ceļu pie skatītājiem dzimtenē, novembra vidū “Nacionālie dārgumi” ar joni “ielēca” pelnošāko filmu saraksta pirmajā vietā. Gan lieki minēt, vai galvenais šādu panākumu cēlonis nav Keidža piedalīšanās.