Īsi pirms Ziemassvētkiem LLU Ekonomikas fakultātē promocijas darbus jeb doktora disertācijas aizstāvēja Uzņēmējdarbības katedras docente Aina Dobele, Agrārās ekonomikas institūta zinātniece Ligita Melece un Uzņēmējdarbības katedras lektore Anita Auziņa.
Īsi pirms Ziemassvētkiem LLU Ekonomikas fakultātē promocijas darbus jeb doktora disertācijas aizstāvēja Uzņēmējdarbības katedras docente Aina Dobele, Agrārās ekonomikas institūta zinātniece Ligita Melece un Uzņēmējdarbības katedras lektore Anita Auziņa.
Tas ir lielisks papildinājums LLU doktoru saimei. Jāņem vērā, ka jaunais zinātnes likums paredz, ka bāzes finansējumu no valsts saņems tikai tās augstskolas, kurās vairāk nekā 50% mācībspēku ir zinātņu doktori. Arī universitātes statuss izvirza līdzīgas prasības. Šoreiz mazliet pievērsīsimies tiem pētījumiem un secinājumiem, kas ietverti doktoru darbos.
Neizmantojam lauksaimniecības zemi
A.Dobeles promocijas darba temats ir “Zemes resursu izmantošana Latvijā”. Zinātniece min, ka Latvijā bijuši divi sējplatību palielināšanās periodi. Pirmais – pēc agrārās reformas neatkarīgajā Latvijas Republikā 20. gadsimta 20. un 30. gados, kad sējumu kopplatība tuvojās diviem miljoniem hektāru. Otrais – pēc kara no 50. gadiem līdz pat 80. gadu beigām. Taču trīsdesmito gadu līmeni tas nesasniedza. Redzami arī divi sējplatību krituma periodi. Pirmais – Otrā pasaules kara gadi un tūlīt pēc tam sekojošā zemes nacionalizācija un lauksaimniecības kolektivizācija. Šajā laikā sējplatības samazinājās par pusmiljonu hektāru. Otrais periods – 10 – 12 gadu pēc Latvijas Republikas atjaunošanas, kas saistās ar pāreju uz tirgus ekonomikas principiem. Šajā laikā sējumu platības saruka gandrīz uz pusi – par 0,8 miljoniem hektāru. Vislielākais neizmantoto lauksaimniecības zemju īpatsvars ir Ludzas rajonā – 42,8% – un Alūksnes rajonā – 45,3% –, bet viszemākais Jelgavas rajonā – 5,3%.
Izmaiņu intensitātes aprēķini pierādījuši, ka gadā neizmantoto lauksaimniecības zemju platības palielinās vidēji par 8,6% gadā. 2002. gadā tās sasniedza gandrīz miljonu hektāru.
Nelauksaimniecisko zemju daļā visvairāk platības aizņem mežs. Vēsturiskā skatījumā saistībā ar iedzīvotāju skaita palielināšanos, līdumu līšanu un kokapstrādes attīstību meža platības samazinājās līdz 1923. gadam (meži un krūmāji tad aizņēma ap 29% valsts teritorijas). Kopš tā laika tendence ir mainījusies. Viskrasāk – par 0,5 miljoniem hektāru – meža platības palielinājušās valsts un kolektīvo saimniecību darbības pirmajā desmitgadē (1950. – 1960. g.). Tolaik strauji aizauga ar krūmiem un tika ieskaitīti mežā nelieli lauki, kas nebija ērti traktoru un mašīnu izmantošanai. Mazākos tempos mežu platību palielināšanās joprojām turpinās. 2002. gadā meži aizņēma 44,5% no valsts teritorijas jeb 2,88 miljonus hektāru. Vislielākais meža platību pieaugums ir Jēkabpils, Krāslavas, Rīgas, Rēzeknes un Ludzas rajonā.
Aug konkurētspējīgo skaits
Runājot par izmantotajām lauksaimniecības zemēm, A.Dobele uzsver, ka tikai 21% no tām apsaimnieko komerciālie lauksaimniecības uzņēmumi, kuru izmantotā platība ir lielāka par 100 hektāriem un ražošanā var likt lietā mūsdienīgas mašīnas, iekārtas un tehnoloģijas. Aprēķini rāda, ka, palielinoties sējumu platībai virs 20 hektāriem, strauji aug graudaugu raža. Zemes īpašnieku sastāvs ir izteikti nacionāls, jo ārzemniekiem piederošā zemes platība veido mazāk par 1%.
Rakstot par zemes izmantošanas iespējām, doktore A.Dobele secina, ka graudaugu raža Latvijā vidēji ir divas reizes zemāka nekā ES valstīs (trīs reizes mazāka nekā Dānijā), taču manāma arī pozitīva tendence. Proti, mums palielinās zemnieku skaits, kuri prot iegūt konkurētspējīgas ražas, kas Latvijā ir piecas sešas tonnas graudu no hektāra.
Sākot no 2000. gada, vairāk tiek audzēti dārzeņi. Tos arī vairāk lietojam uzturā. Līdzīga tendence sagaidāma augļiem un ogām.
Pasaulē un jo īpaši ES valstīs attīstās atjaunojamo energoresursu ražošana. Arī Latvijā atbilstoši ES direktīvai 2003/30EC būs jāsaražo vismaz 75 – 100 tūkstoši tonnu biodegvielas. Rapša platības vien tādējādi Latvijā varētu palielināties pat līdz 180 – 200 tūkstošiem hektāru. Latvijā ir labvēlīgi apstākļi izveidot jaunu nozari – agromežsaimniecību, kas saistās ar enerģētiskās koksnes ražošanu un ātraudzīgu kokaugu plantāciju ierīkošanu. Zemes platību izmantošana paplašināsies nozarēs, kas saistītas ar dabas faktora izmantošanu.
Gaļas ražotāju daļa palielinās
Ekonomikas fakultātes uzņēmējdarbības katedras lektores A.Auziņas promocijas darba temats bija “Gaļas un gaļas produktu reģionālais tirgus”.
Parādot savu pētījumu aktualitāti, zinātniece uzsver, ka gaļas produktu īpatsvars kopējā pārtikas produktu ražošanas nozarē palielinājies no 11% 1998. gadā līdz 14% 2000. gadā. 2002. gadā Latvijā darbojās 293 gaļas pārstrādes uzņēmumi, no kuriem 32 ir lieljaudas. Katru gadu aug gaļas importa īpatsvars. Tādēļ mūsu uzņēmumiem ir svarīgi noturēties iekšējā tirgū, saglabāt pārdošanas apjomus un klientus.
Saražotās liellopu gaļas apjoms, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2002. gadā, salīdzinot ar 1998. gadu, Rīgas, Vidzemes un Latgales reģionos samazinājies par ceturtdaļu, bet Kurzemes un Zemgales reģionos – gandrīz uz pusi.
Šajā laika posmā cūku skaitam valstī ir pozitīvi augoša tendence. Vislielākā to koncentrācija ir Jēkabpils rajonā (2002. gadā 44, 2 tūkstoši jeb 10,3% no valstī kopējā cūku skaita). Vismazāk cūkgaļas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tiek saražots Rīgas reģionā – 3,36 kilogrami gadā.
Mājputnu skaits no 1998. līdz 2002. gadam palielinājies par 21,2%. Augstākā putnu koncentrācija ir industriālajās gaļas un olu ražotnēs Pierīgā – Ķekavā, Bauskā u.c. Vidzemē un Latgalē putnu gaļas ražošana ir minimālā – galvenokārt pašpatēriņam.
Gaļas imports 2001. gadā palielinājās par 63,6%, 2002. gadā – par 50%. Īpaši augsts importa pārsvars bija putnu gaļai – tas par 558,1% pārsniedza Latvijā saražotās produkcijas apjomu. Visvairāk gaļa tiek ievesta no Lietuvas, Polijas un Igaunijas. No vienas puses, tas bremzē vietējo ražotāju attīstību, no otras, – lētāka izejviela ļauj gaļas pārstrādes uzņēmumiem ražot konkurētspējīgāku produkciju.
Kvalitatīva prece ir dārgāka
Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta zinātnieces L.Meleces promocijas darbs “Kvalitātes vadība un tās ekonomika pārtikas ražošanas primārajā un sekundārajā sfērā”, pirmkārt, ir vērsts uz to, lai lauksaimnieks saņemtu lielāku samaksu par augstas kvalitātes ražojumiem un tādējādi saimniekotu ienesīgāk. Otrkārt, ir svarīgi, lai pārtikas izejvielu pārstrādātājs saņemtu augstas kvalitātes izejvielas un tādējādi varētu ražot augstas kvalitātes konkurētspējīgus produktus. Treškārt, ar to ir aizstāvētas patērētāja intereses lietot drošu un kvalitatīvu pārtiku, kā arī vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības nepieciešamība. Doktore savus pētījumus veikusi sadarbībā ar Dānijas, Somijas, Nīderlandes un citu valstu speciālistiem.
Nekvalitatīvas, mikrobioloģiski piesārņotas vai bojātas pārtikas lietošanai ir smagas sociālas un ekonomiskas sekas. 2002. gadā reģistrēto pārtikas izraisīto saslimšanu aprēķinātie zaudējumi ir vairāk nekā pieci miljoni latu. Prognozējot attīstību piensaimniecībā līdz 2010. gadam, izrēķināts, ka Latvijas lauksaimnieku papildieguvums no piena kvalitātes paaugstināšanās salīdzinājumā ar 2001. gadu varētu sasniegt 70 – 75 miljonus latu.
