Atmodas sākumā, kad sabiedriskā doma tika vērsta pret Rīgas metro projektu un Daugavpils HES celtniecību, viens no populārākajiem saukļiem bija «Migranti – Latvijas Černobiļa».
Atmodas sākumā, kad sabiedriskā doma tika vērsta pret Rīgas metro projektu un Daugavpils HES celtniecību, viens no populārākajiem saukļiem bija “Migranti – Latvijas Černobiļa”. Toreiz šī ideja bija saistīta ar latviešu bailēm par savu etnisko identitāti un tās saglabāšanu. Kopš tā laika pagājis 15 gadu. Latvijā iedzīvotāju skaits samazinājies gandrīz par pusmiljonu. Turpinās demogrāfiskā krīze – cilvēki vairāk mirst nekā piedzimst. Vienlaikus, izmantojot ekonomiskās iespējas, iedzīvotāji arvien vairāk pamet Latviju, lai strādātu un pelnītu iztiku citās zemēs. Tomēr, kā liecina Latvijas Ārpolitikas institūta un Fridriha Eberta fonda pētījums, sabiedrības vairākums ir izteikti negatīvi noskaņots pret imigrantu klātbūtni Latvijā. Interesanti, ka šāda pozīcija vieno gan latviešus, gan cittautiešus, gan LR pilsoņus, gan nepilsoņus.
Imigrācija un labklājība
Globāli raugoties, imigrācijas veicināšana ir pārbaudīts līdzeklis, kā uzturēt arvien ekonomiskās attīstības tempus un kā paaugstināt sabiedrības labklājības līmeni. Imigrācija sekmē ekonomikas atvērtību un konkurētspēju. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc ASV ekonomiskās attīstības ziņā ievērojami apsteidz Eiropu. Eiropas vēsturiski piesardzīgā politika pret imigrāciju, sabiedrības novecošanās, zemie dzimstības rādītāji nespēj garantēt to, ka Eiropas ekonomika joprojām varēs nodrošināt tikpat augstu labklājību kā līdz šim. Šī pretrunīgā situācija, kad ceļas sabiedrības labklājības kvalitātes standarti, bet trūkst resursu to nodrošināšanai, ir politiski jutīgs jautājums Eiropas labklājības valstīs. Latvijas mērogā pagaidām imigrācija nav politiskās dienaskārtības jautājums. Tomēr 5 – 10 gadu perspektīvā mums daudzās nozarēs var trūkt darbaspēka. Tas saistīts ar demogrāfisko krīzi deviņdesmito gadu sākumā un vidū, kad bija visstraujākais dzimstības kritums. Šī demogrāfiskā krīze turpinās arī tagad. Turklāt 5 – 10 gadu laikā vēl vairāk Latvijas iedzīvotāju atradīs savu vietu Eiropas darba tirgū. Var droši pieņemt, ka, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, Latvijai būs izdevīga liberāla imigrācijas politika.
Politiķu problēma
Iedzīvotāju attieksme pret imigrantiem daudzās Eiropas valstīs ir negatīva. Imigrācija ir kā medusmaize labēji radikālajiem politiskajiem spēkiem, kas cenšas izmantot un uzturēt sabiedrības nepatiku pret iebraucējiem. Politiskās alternatīvas imigrācijai nav plašas. Samazinot valsts sniegto sociālo atbalstu, politiķi saskaras ar milzīgu sabiedrības pretestību. Tas uzskatāmi redzams Vācijā, kas cenšas pakāpeniski ieviest liberālākas sociālās reformas. Latvijas politiķus pagaidām šāda dilemma neskar. Bet situācijā, kad būs ierobežoti cilvēku resursi un valsts nespēs uzturēt ekonomiskās izaugsmes tempus, politiķi būs spiesti rīkoties. Latvijai vēl ir laiks, lai stratēģiski plānotu imigrācijas politiku, rēķinoties ar tās ietekmi uz etniskajām attiecībām. Lai imigranti atkal nekļūtu par pēkšņu “Černobiļu”, pirmkārt, Latvijai ekonomiski jāplāno, kurās nozarēs un cik lielā mērā būs nepieciešami cilvēkresursi. Šis stratēģiskais plānojums varētu būt Ekonomikas ministrijas uzdevums. Tā sadarbībā ar dažādu profesionālo nozaru asociācijām un ekspertiem varētu izstrādāt situācijas scenārijus un definēt “valsts pieprasījumu”. Līdz šim Ekonomikas ministrija diemžēl nav pievērsusies imigrācijas nepieciešamības analīzei. Tās izstrādātajā vienotajā tautsaimniecības stratēģijā migrācija nav pieminēta, bet par cilvēkresursu attīstību runāts tikai saistībā ar izglītības politiku. Otrkārt, zinot ekonomisko pieprasījumu, valsts varēs modelēt veidus un līdzekļus, kā un ar kādiem noteikumiem nodrošināt piedāvājumu. Šis jautājums saistīts arī ar pašvaldību iesaisti, plānojot jau konkrētus projektus un programmas. Treškārt, valsts ir ieinteresēta sabiedriskās domas izmaiņā, lai mazinātu potenciālo etnisko spriedzi nākotnē. Savlaicīga un ilgtermiņa politikas plānošana imigrācijas jomā atvieglotu arī politiķu uzdevumus brīdī, kad potenciālā krīze sasniegs kulmināciju. Jau pašreizējai valdībai un Saeimai ir vērts pievērst sabiedrības uzmanību imigrācijas tematikai. Uz kopējā politiķu izvairības fona pozitīvi vērtējama Ministru prezidenta Aigara Kalvīša uzdrīkstēšanās plašsaziņas līdzekļos izteikties par imigrācijas nepieciešamību.
Visbeidzot, plānota un mērķtiecīga imigrācijas politika nenozīmē tikai liberālu attieksmi pret iebraucējiem. Latvijai kā ES ārējās robežas valstij svarīgi ir efektīvi vērsties pret potenciālo nelegālo imigrāciju, kas arī varētu palielināties līdz ar ekonomikas pieprasījumu. Šī ir joma, kurā Latvija varētu būt īpaši ieinteresēta pēc iespējas ciešākā sadarbībā ES. Jo vienotāka būs Eiropas politika, jo lielāki Latvijas ieguvumi, risinot nelegālās imigrācijas problēmas. Imigrācijas kontekstā šis varētu būt Latvijas ārpolitikas uzdevums veicināt pēc iespējas ciešāku ES dalībvalstu integrāciju. Veidojot stratēģiskos plānus un koncepcijas saistībā ar Latvijas ārpolitiku un mūsu interesēm ES, imigrācijas tēmai jāpievērš lielāka uzmanība, jo šis jautājums, lai arī pašlaik nav aktuāls, ir nacionālo interešu objekts.
No www.politika.lv
