It kā nevainīga lasītāja jautājuma noskaidrošana par norēķinu kases likvidāciju Dienvidu elektrisko tīklu ēkā Elektrības ielā izvērtās apjomīgā sarunā par elektroenerģijas tirgus liberalizāciju un brīvo tirgu šajā nozarē.
It kā nevainīga lasītāja jautājuma noskaidrošana par norēķinu kases likvidāciju Dienvidu elektrisko tīklu ēkā Elektrības ielā izvērtās apjomīgā sarunā par elektroenerģijas tirgus liberalizāciju un brīvo tirgu šajā nozarē. Plašāk par to stāsta un uz “Ziņu” jautājumiem atbild “Latvenergo” DET direktora vietnieks darbā ar klientiem Mārtiņš Kalējs.
Līdz ar iestāšanos ES mums ir saistošas tās direktīvas, tostarp direktīva par elektroenerģijas tirgus liberalizāciju. Pašlaik “Latvenergo” pilda visas funkcijas – ražo elektroenerģiju, pārvada to pa augstsprieguma tīkliem, veic sadali vidēja un zema sprieguma tīklos un pārdod enerģiju klientiem. Savukārt ES direktīva paredz, ka ražošana, pārvade, sadale un realizācija gan administratīvi, gan juridiski jānodala. Ražošana un realizācija ir pastāvīga tirgus dalībnieka funkcijas, savukārt pārvade un sadale – regulējamais elements, kam jāpakļaujas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas noteikumu prasībām.
Elektroenerģijas tirgus liberalizācija nozīmē, ka patērētājam ir tiesības izraudzīties ražotāju, no kura pirkt enerģiju – tā būtu HES, TEC vai “zaļā” jeb vēja ģeneratora saražotā. Jābūt iespējai arī izvēlēties realizētāju. Iespējami divi varianti. Klients vienojas ar ražotāju vai arī ar realizētāju jeb pārdevēju, ka tas savukārt vienosies ar elektroenerģijas ražotāju (tas var atrasties ārpus Latvijas – Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā). Visos gadījumos klientam jārēķinās gan ar ražotāja un realizētāja, gan pārvades un sadales izmaksām. Pārvades un sadales cenas visiem tirgus dalībniekiem ir vienādas, bet pārējais ir vienošanās ziņā. Pārvades un sadales struktūras nevienam nedrīkst liegt savu pakalpojumu, tas nozīmē, ka tirgus liberalizācijas dēļ paralēlas elektrolīnijas netiks veidotas.
Tātad sistēma kļūs krietni sarežģītāka. Vai patērētāji no tā iegūs kādu labumu?
“Latvenergo” visus klientus iedala fiziskās (iedzīvotāji jeb mājsaimniecības) un juridiskās personās (uzņēmumi, iestādes). No pagājušā gada jūlija juridiskā sektora klienti ir tā sauktie kvalificētie lietotāji, kas kā elektroenerģijas tirgus dalībnieki var izvēlēties gan elektrības ražotāju, gan realizētāju jeb pārdevēju. Mājsaimniecības par kvalificētiem lietotājiem kļūs no 2007. gada jūlija.
Faktiski “Latvenergo” realizācija vēl nav atsevišķi nodalīta. Vieni un tie paši darbinieki iesaistīti gan sadales, gan realizācijas funkcijās. Bet 2005. gada budžets realizācijai un sadalei ir atsevišķs – ne vien lai nodalītu funkcijas, bet arī lai pārliecinātos par izmaksām. Tādējādi “Latvenergo” koncernā iekļausies meitas uzņēmumi, kas veiks sadales un realizācijas funkcijas. Pārvade augstsprieguma tīklos juridiski tiks nodalīta no šā gada aprīļa. Atsevišķi būs arī elektroenerģijas ražotāji. Brīvajam tirgum mums jābūt sagatavotiem 2007. gadā.
Pieņemsim, ka esmu juridiska persona. Ko un kā es varu izvēlēties?
Pašlaik juridiskās personas rēķinā uzrāda izmaksas par patērētām kilovatstundām, abonēšanas maksu un maksu par nepieciešamo slodzi – ampēriem. Pēdējais ir pastāvīgs, līgumā atrunāts lielums, ko nevar mainīt. Savukārt maksa par kilovatstundām ir atkarīga no patēriņa apjoma. Piemēram, ja esat nopietns patērētājs, ar Igaunijas energouzņēmumu, kas ražo lētāku elektrību, dedzinot slānekli, vienojaties, ka tas jums enerģiju pārdod lētāk nekā “Latvenergo”. Noslēdzat vienošanos par noteiktu kilovatstundu patēriņu gadā un kilovatstundas cenu uz starpvalstu elektrotīklu robežas. Pēc tam vienojaties par pārvades un sadales izdevumu apmaksu, kā arī ar realizētāju, kas nolasīs rādījumus un apstrādās rēķinus. Pagaidām esam vienīgie, kas elektroenerģiju pārdod, lai gan licences šīs funkcijas veikšanai izņēmuši vēl kādi pieci interesenti, kas acīmredzot gaida izdevīgu brīdi.
Sarežģītākais ir tas, ka ar ražotāju jāvienojas ne vien par gada patēriņu, bet arī par slodzes grafiku gadam, ko pirms katra nākamā mēneša precizē katras dienas katrai darba stundai. Situācijā, kad pieprasīta viena slodze, bet faktiski tā ir lielāka vai mazāka, jārēķinās, ka pārvades un sadales tīklam būs lielākas izmaksas un lietotājam tās būs jāsedz.
Kurš tad īsti uz ko tik sarežģītu “parakstīsies”? Kāpēc būtu jāiet samežģīšanas virzienā?
Paldies Dievam vai diemžēl Latvijā tas pagaidām nenotiek. Bet Eiropā un citviet pasaulē, sevišķi ASV, ar to aizraujas pat mājsaimnieces. Protams, ir arī savi reklāmas triki klientu pārvilināšanai no viena tirgotāja pie cita. Arī pie mums “Latvenergo” uzskata par slikto monopolistu, kas ir neelastīgs un nepietiekami pretimnākošs klientiem. Būs, piemēram, SIA “ABC”, kas reklamēs, cik viņu piedāvājumi labi. Klients varēs izvēlēties un pēc tam vērtēt, bija vai nebija vērts slēgt darījumu. Gotlandē, Zviedrijā, kuras pieredzi vairāk esam iepazinuši, arī bija dažādi eksperimenti, taču tur atgriezās pie ierastās un pārbaudītās kārtības, kad ikviens zināja, kam zvanīt, kur vērsties problēmu gadījumos.
Bet uz liberalizāciju mums jāiet. Vienīgi Latvijā brīvā elektroenerģijas tirgus ieviešanu iespaido tas, ka mums nepietiek saražotās elektrības, tā jāpērk citās valstīs. Ir trīs HES un divi TEC. Bet HES tikai pavasarī un rudens palu laikā daudzmaz nodrošina nepieciešamo. Vasarā trešā daļa vai pat vairāk elektroenerģijas jāiepērk ārpus valsts. Brīvais tirgus var īsti izpausties tad, ja valda produkcijas pārpilnība. Ja ir enerģijas deficīts, grūti iedomāties, ka kāds to varētu realizēt lētāk nekā līdz šim. Izdevīgāku risinājumu varbūt varētu atrast vienīgi patiešām lielie elektroenerģijas patērētāji – “Liepājas metalurgs”, Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca, Latvijas Dzelzceļš kā vienots patērētājs. Taču jārēķinās ar atrašanās vietu un pārvades izdevumiem, savukārt dzelzceļa situāciju apgrūtina tas, ka elektrovilcienu līnijas aptver plašu teritoriju un objekti izkaisīti pa visu valsti.
Tātad var būt, ka klientiem labuma no tirgus liberalizācijas nebūs, ir tikai iztērēta nauda, lai nodrošinātu Eiropas prasību formālu izpildi.
Mums jāgatavojas konkurencei brīvā tirgū. Ja “Latvenergo” pārziņā kā meitas uzņēmums vai cita struktūra paliek elektroenerģijas realizācija, šim tirgotājam, kur strādās līdzšinējie “Latvenergo” cilvēki, jāspēj normāli pastāvēt un realizācija jāpadara pēc iespējas lētāka, lai veiksmīgi konkurētu ar pārējiem. Un tā nonākam pie kasēm, kas ir tiešs izdevumu postenis, ko veido telpas, to apsilde, apgaismošana un darbinieku algas, nodokļu maksājumi. Bet ieņēmumi ir kādi nu kuro reizi. DET telpās Elektrības ielā ir divas, bet Jelgavas tīklu rajonā Ganību ielā – viena kase. Tās ieviesām 1996. – 1997. gadā, lai paātrinātu naudas apriti. Arī juridiskām personām turpat izrakstījām rēķinus, viņi skaidrā naudā tos varēja samaksāt. Tagad skaidrās naudas maksājumi juridiskām personām vairs nenotiek. Iedzīvotāji to turpina darīt, bet ne daudzi. No 10. janvāra DET telpās Elektrības ielā kases vairs nebūs. Perspektīvā atteiksimies arī no kases Ganību ielā, jo naudas iekasēšana nav energouzņēmuma raksturīgākā funkcija.
Cietīs patērētāji, kas spiesti taupīt līdzekļus. Interneta bankā vecākā gadagājuma cilvēki, kas pieraduši pie savas kārtības, nemaksās. Savukārt, maksājot par patēriņu bankā, iekasē papildu samaksu. Faktiski tas nozīmē rēķina sadārdzināšanos. Energouzņēmumam izdevumi samazināsies, bet klientiem – kāps.
Jā, ir iedzīvotāji, kas elektroenerģiju mēnesī patērē par 80 santīmiem, bet banka par rēķina apkalpošanu no viņa iekasē vēl 30 santīmu. Šī sadārdzināšanās nav tieša, bet pastarpināta. Jāatgādina, ka mums ir sadarbības līgums ar abonēšanas centru “Diena” un Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldi, kam pilsētā ir pieci norēķinu punkti. Šajās vietās iedzīvotājiem par elektroenerģijas rēķina apmaksu papildu naudu neiekasē, par to samaksā energouzņēmums. “Latvenergo” ir līgums arī ar bankām un Latvijas Pastu. Bankām par rēķinu apkalpošanu maksājam pusotru divus procentus no iekasētās summas, bet pastam par rēķinu apstrādi laukos – pat četrus procentus.
Tātad bankas un pasts saņem dubultā – iekasē gan no energouzņēmuma, gan patērētājiem. Turpinot rēķinu tēmu, dzirdēts, ka “Latvenergo” atteiksies no to sūtīšanas.
Tas bija eksperiments, ko sākām ieviest 1999. gadā, lai stimulētu iedzīvotāju maksāšanas disciplīnu. Tolaik bija klienti, kas bieži “aizmirsa” norēķināties. Bija tādi, kas mēneša pirmajā datumā nenolasīja skaitītāja rādījumus un konstanti katru mēnesi neatkarīgi no gadalaika maksāja vienu summu, piemēram, par 100 kilovatu patēriņu. Pārbaudēs tika konstatēts, ka 600 – 1000 un vairāk kilovatstundu patēriņš palicis nesamaksāts. Mums tas nozīmēja ieņēmumu zudumus. Lai to izskaustu, DET apkalpes teritorijā izvēlējāmies Jelgavu un Bausku, kur mūsu darbinieki nolasīja skaitītāja rādījumus un aizpildīja kvītis. Kad pēc šīs metodes aptverto abonentu skaits palielinājās tiktāl, ka pašiem šādu dokumentu apjomu izdrukāt, salikt aploksnēs un visiem uzrakstīt adreses kļuva apgrūtinoši, sākām izmantot Nacionālā maksājumu centra pakalpojumu. Eksperiments laika pārbaudi izturējis, bet tā izmaksas ir ļoti lielas – vienam abonentam ap 17 santīmu mēnesī. Līdztekus tam mēneša pirmajās dienās pamatīgi ir noslogots energouzņēmuma personāls, kam jānolasa skaitītāja rādījumi. Pašlaik Jelgavā un rajonā šādā veidā apkalpojam ap 23 000 klientu. Naudas plūsmai tas ir pozitīvi, bet veiksmīgai konkurētspējai šie izdevumi ir pārāk lieli.
“Latvenergo” vadība nolēmusi atgriezties pie pašapkalpošanās metodes, kad norēķiniem tiek izmantotas grāmatiņas, katra mēneša pirmajā datumā fiksējot rādījumus un līdz mēneša beigām samaksājot ērtākajā norēķinu punktā. Viena grāmatiņa izmaksā 8 – 9 santīmus, tās pietiek diviem gadiem. Izmaksu atšķirība ir būtiska, vienīgi, izmantojot grāmatiņas, nav atrisināts efektīvas kontroles mehānisms un naudas plūsmas prognozes iespējas. Arī Eiropas pārstāvji atzinuši, ka tas ir lētākais variants. Pie viņiem gan grāmatiņu sistēma nepastāv.
Termiņš, kad norēķinu kārtību sāksim mainīt, nav noteikts. Uzņēmuma vadība meklē arī citus risinājumus, lai klienti būtu apmierināti un arī uzņēmumam samazinātos izmaksas. Viena no iespējām varētu būt “Latvijas gāzes” norēķiniem līdzīgs princips. Proti, ar klientu vienojamies par vidējā patēriņa apmaksu katru mēnesi un reizi gadā piegādājam atbilstoši patēriņam koriģēto maksājumu grafiku. Tas apmierinātu klientus, kas piekristu norēķināties pēc tiešā debeta principa. Proti, tiek noslēgta trīspusēja vienošanās starp klientu, banku, kurā tam ir konts, un energouzņēmumu par to, ka mēs katru mēnesi sagatavojam elektronisku rēķinu ar skaitītāja rādījumiem uz pirmo datumu un nosūtām to bankai. Tā savukārt samaksā rēķinu no klienta konta. Klientam izpaliek jebkādas rūpes, bet mēs varam prognozēt naudas plūsmu. Arī izmaksas ir minimālas.
Cik šāds rēķins izmaksā?
Banka to iekļauj maksā par klienta konta apkalpošanu. Bet tā vēl ir tikai ideja. Sevišķi daudz šādu klientu iedzīvotāju vidū mums nebūs, vairāk to izmatos turīgie, kas aizņemtības, nevis naudas trūkuma dēļ aizmirst savlaicīgi norēķināties.
Pastāv izlīdzinātā jeb prognozētā maksājuma iespējas. Proti, ņemot vērā iepriekšējā gada patēriņu, klients katru mēnesi maksā vienu noteiktu summu. Tad noteiktā termiņā skaitītāju rādījumus salīdzina un veic korekciju turpmākajam periodam. Pirms pārdesmit gadiem, kad tika izmantotas vienotās norēķinu grāmatiņas, Jelgavā šāda prakse pastāvēja.
Ir iedzīvotāji, kas izteikuši vēlmi arī turpmāk kaut vai par papildu samaksu saņemt rēķinus un saglabāt līdzšinējo kārtību. Uzņēmuma vadība šo variantu negrib izskatīt, jo mūsu norēķinu programmas nav tehniski piemērotas šā papildu maksājuma iekļaušanai kopējā rēķinā. Iespējams, būs vēl kādi varianti, lai nevajadzētu izmantot agrākās norēķinu grāmatiņas.
Diezin vai iedzīvotāji gribētu maksāt papildus. Savulaik “Lattelekom” tā apmānīja klientus – sākumā sarunu izdrukas piesūtīja bez maksas, bet pēc tam sāka iekasēt naudu. Būtībā tā bija pakalpojuma sadārdzināšana un kvalitātes pasliktināšanās. Arī “Latvijas gāzes” ieviestā sistēma, kad patēriņu koriģē agrā pavasarī, ir izdevīgāka uzņēmumam, nevis patērētājam – ziemā gāzes tāpat kā elektroenerģijas patēriņš parasti ir lielāks.
Strikts termiņš norēķinu kārtības maiņai vēl nav noteikts, bet šogad šis solis būs jāsper. Tas nenotiks vienā dienā, bet pakāpeniski. Par to savlaicīgi informēsim. Jārēķinās, ka, izsūtot grāmatiņas, zināms to procents noklīdīs, tāpat kā pašlaik rēķini. Pastāv vēl kāda problēma, proti, daudzdzīvokļu mājās, kur elektroenerģijas skaitītāji atradās dzīvokļos, ieguldījām savus līdzekļus, lai uzskaites iekārtas uzstādītu vienuviet – pagrabā vai pirmajā stāvā aiz slēgtām durvīm. Līdz ar sistēmas maiņu klientiem radīsies problēmas jebkurā laikā piekļūt pie skaitītāja, lai nolasītu rādījumus. Būs jāmeklē mājas vecākais, pie kura atradīsies atslēga.
Bet iespēja norēķināties interneta bankā taču saglabāsies?
Jā. Internetā pastāv divas norēķinu iespējas. “Latvenergo” mājas lapā www.latvenergo.lv maksājumus var veikt piecu pilsētu – Rīgas, Ogres, Liepājas, Jelgavas un Jūrmalas – patērētāji. Uzņēmums šo pakalpojumu turpinās attīstīt. Klienti var norēķināties, arī izmantojot banku mājas lapas. Vienīgi dažkārt mums ir problēmas ar maksātāja atšifrēšanu, sevišķi, ja klientam ir izplatīts vārds un uzvārds un nav norādīts abonenta šifrs vai skaitītāja rādījumi. Taču tās ir mūsu problēmas. Interneta bankās maksājumus varēs turpināt veikt, tikai jāsaglabā maksājumu dokumenti, lai kontroles gadījumā klientam būtu ko uzrādīt. Kad rēķinus vairs neizsūtīsim, arī klientam būs svarīgi zināt, par kādu patēriņu veikts iepriekšējais maksājums.
DET apkalpes zonā iedzīvotāju sektora patērētāju lielākā daļa atrodas laukos, kur ļoti reti norēķinās ar interneta starpniecību.
* * *
Pirms pieciem gadiem “Latvenergo” saņēma Norvēģijas kolēģu atzinību kā ekonomiskākais energouzņēmums Baltijā. Tāpat vien skandināvi ar uzslavām diez vai būs mētājušies. Tiesa, tas bija monopola, nevis brīvā tirgus apstākļos. Laiks rādīs, vai patērētāji ko iegūs no brīvā elektroenerģijas tirgus. Pagaidām būtiskus uzlabojumus un ko izdevīgāku klientiem gaidāmajās reformās grūti saskatīt. Lai gan to uzdevums būtu tieši pretējs – panākt, lai patērētāji neizjustu tarifu kāpumu. Diemžēl kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā –, kas tirgus liberalizācijā tikušas tālāk, jau pašlaik elektroenerģija iedzīvotājiem izmaksā dārgāk nekā Latvijā. Mums tas vēl priekšā, jo esam taču tik pārcentīgi Eiropas skolēni, ka mūsu pašu pavalstnieku situācija kādu maz interesē. Galvenais – deklarēt, ka esam izpildījuši visas prasības.
Paliek arī bažas, ka ar liberalizāciju pretēji 2000. gada referenduma nostājai iespējams īstenot slēpto “Latvenergo” struktūrvienību privatizāciju. Ņemot vērā, ka tik daudzi politiķi politiku uztver kā personisko biznesu, par to nebūtu jābrīnās.
Pagaidām lielāko satraukumu paudušas arodbiedrības. Tās apgalvo, ka no vienotā un nedalāmā valsts uzņēmuma paredzēts pakāpeniski atdalīt lielu daļu tā faktiskās saimnieciskās darbības. Tā lielāko daļu “Latvenergo” filiāles “Serviss” funkciju (nekustamā īpašuma pārvaldīšana, ēku, būvju, komunikāciju uzturēšana) no šā gada pārņem uzņēmums “RBS Skals”.
“Latvenergo” to skaidro ar nepieciešamību atteikties no energouzņēmumam netipiskām funkcijām un iespēju ietaupīt līdzekļus, jo citi tirgus dalībnieki saimniecisko darbību spēšot veikt ekonomiski efektīvāk un lētāk. Apsaimniekošanas funkciju nodošana ļaušot ietaupīt 350 tūkstošus latu gadā. Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība uzskata, ka funkciju nodošanai privātiem uzņēmumiem nav objektīva pamatojuma, piemēram, lielāks apgrozījums, augstāks tehnoloģiskais līmenis. Arodbiedrību savienība aicinājusi Ekonomikas ministriju izvērtēt “Latvenergo” vadības kompetenci jauno aktivitāšu sakarā. Pagaidām atbilde nav saņemta. Vienīgi premjers Aigars Kalvītis uzsvēris nepieciešamību strauji veikt “Latvenergo” restrukturizāciju, jo no Eiropas Komisijas jau esot saņemts brīdinājums par ES direktīvas normu nepildīšanu.
