Soļojot dienu pa dienai, top arvien skaidrāk saskatāma zīme «Stop», pie kuras šīs zemes cilvēks mēdz apstāties un palūkoties. Parasti šis pieturas punkts sakrīt ar laiku, kad pērkam jaunu kalendāru, proti, ar gadu miju.
Soļojot dienu pa dienai, top arvien skaidrāk saskatāma zīme “Stop”, pie kuras šīs zemes cilvēks mēdz apstāties un palūkoties. Parasti šis pieturas punkts sakrīt ar laiku, kad pērkam jaunu kalendāru, proti, ar gadu miju.
Gan man, gan Latvijai šis gads ar varavīksnes krāsām nav skopojies – raibu raibas dienas piedzīvotas. Atmiņās par 2004. gadu spilgti saglabāsies trauksmainais laiks, piedzīvojot jauno eksaminācijas sistēmas jūkli, izvēloties eksāmenus un mēģinot noskaidrot no apjukušajām augstskolām, kā man būt un ko darīt. Šķiet, augstskolām tas bija iecienīts sports – mainīt uzņemšanas noteikumus. Bet mēs – 2004. gada vidusskolu beidzēji – esam kļuvuši par absolventiem bez absolvēšanas.
Tas, protams, ir apsveicami, ka mūsu valdība ievieš pa kādai novitātei, tomēr, sākot tai darboties, pārveide nespēj sevi attaisnot.
Bet Latvijas vēstures lappusēs trekniem burtiem tiks iezīmēti datumi, kad kļuvām par NATO un ES pilntiesīgu locekli. Cik gan komiski mēs sagaidījām Latvijas ieiešanu Eiropā jeb atgriešanos vietā, no kuras tikām izrauti (no vēsturiskā viedokļa šis gan nav īsti korekts apgalvojums), iztukšojot veikalu plauktus no visparastākās sāls!
Neviļus rodas jautājums – vai mēs gribējām saprast, kādas ekonomiskas un politiskas pārmaiņas radīs iestāšanās ES? Šķiet, latvietis skatījis šo procesu divās krāsas – baltā un melnā, tik trūkst īsta izskaidrojuma sistēmai, kā viņš tās sakombinējis. Pēkšņās sāls trūkuma fobijas un leiputriskās vīzijas par valstu robežu izzušanu bija tradicionālās vidējā aritmētiskā latvieša rakstura iezīmes rādiusā ap 1. maiju.
Pakāpjoties vēl dažus soļus atpakaļ, vēlos pajautāt – cik daudzi izprata vai vēlējās izprast, kādu lomu mēs spēlēsim ES, ko iegūsim un ko dosim pretī? Jau iepriekš kā šamaņi paredzējām tuvojošos dzīves dārdzību un, kolīdz bija pienācis 1. maijs, uzskrūvējām cenu teju vai ikkatrai lietai un pakalpojumam, kam kāda cena piemita. Tā teikt – labāk paši izdarām to postu nekā ļaujam citiem.
Dabā nekas nepaliek nepamanīts, arī ekonomikā, tādēļ vēl pavisam nesen piedzīvojām valsts ekonomiskās situācijas un mājsaimniecību stabilitātes šūpotāju – inflāciju. Bet latvietis ir iemācījies izdzīvot arī šādos apstākļos, lai gan brēka lielāka nekā vilna.
Ielūkojoties pašmāju politiskajā virtuvē, varam lepoties – esam bagāti, virtuves iekārtojums šogad jau ir trešais. 2004. gads tika ieskandināts ar aicinājumu uz demogrāfisko sprādzienu. Labi, ka mācītājs A.Baštiks parūpējās par šā aicinājuma segumu, citādi “sprādziena” bērniem vēl ilgi būtu jāmeklē atbildes, kas ir dzīves jēga un kāda ir dzīvības nozīme.
Svešinieks starp savējiem – Einārs Repše –, neizturējis pats savu valdīšanas stilu, nolēma demisionēt, un vadības groži tika nodoti diametrāli pretēja rakstura rokās. Ej pa labi, ej pa kreisi, lec un danco – Indulis Emsis visu izdarīs… bet… nē, nē, tauta, tu nerunā, labāk mācies braukt kā ar augstu intelekta līmeni apveltīts cilvēks.
Ja reiz nonācu līdz latvieša braukšanas apmācībai, tad uz šādas nots arī beigšu. Kamēr plašsaziņas līdzekļi ar pret valdību vērstu zobgalību skaita bojāgājušos, varas vīri groza galvas un rausta plecus – vai, vai, kā tas gadījās? –, un uz šoseju malām izkarina pa psiholoģiski šokējošam plakātam, kamēr Latvijai neraksturīgā dabas stihija ziema nesagatavotus pārsteidz tieši valsts apmaksātus sniega tīrītājus.
Kopumā gads kā gads, vienīgi ar sarkanu iezīmējams.
