Vācijas kanclers Gerhards Šrēders panācis, ka līdz ar jaunā gada pirmajām dienām stājušās spēkā apjomīgas darba tirgus reformas.
Vācijas kanclers Gerhards Šrēders panācis, ka līdz ar jaunā gada pirmajām dienām stājušās spēkā apjomīgas darba tirgus reformas. Par “Hartz IV” dēvēto reformu būtība ir šāda. Divpadsmit līdz astoņpadsmit mēnešu pēc darba zaudēšanas varēs saņemt līdz 67 procentiem no neto algas (maksimālā summa no 5150 līdz 4350 eiro). Pēc tam pabalsts tiks samazināts vairāk nekā desmitkārt. Valsts gan maksās par bezdarbnieka dzīvojamo platību 50 kvadrātmetru, bet četru cilvēku ģimenei – 90 kvadrātmetru platībā. Bezdarbniekam būs obligāti jāpieņem valsts piedāvātais darbs, pretējā gadījumā pabalsts tiks samazināts par 100 eiro (drīkst atteikties, ja piedāvātais atalgojums par 30 procentiem zemāks nekā vidēji reģionā).
Pašlaik bezdarbnieku skaits Vācijā ir gandrīz vienpadsmit procentu no visiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem (4,64 miljoni cilvēku, no kuriem 3 miljoni ir ilgstoši bezdarbnieki). Bija paredzēts, ka uzreiz pēc Jaungada svinībām, lai protestētu pret Vācijas valdības piedāvātajiem pasākumiem, ielās izies tūkstošiem protestētāju, jo šīs valsts iedzīvotāji parasti ir atsaucīgi, ja jelkādi ierobežo viņu sociālās tiesības, un jau pirmdien tika plānots bloķēt gandrīz pussimts Vācijas pilsētu ielas. Tas gan nenotika, jo atsaucība bija niecīga.
Šoreiz nav runa par to, vai iespējams salīdzināt Latvijas un Vācijas bezdarbnieku pabalstu apmērus, kā arī valsts nodrošinātās garantijas. Ikviens, kurš bijis Vācijā un tur uzturējies kaut neilgu laiku, pēc atgriešanās ar zināmu skaudību stāstījis, ka, lūk, tur bezdarbnieki par saviem pabalstiem varot atļauties doties slēpot kalnos, aizbraukt atpūsties uz Vidusjūras piekrasti un ko tik vēl ne. Protams, tas skan jauki. Varam būt apmierināti ar viņu sociālās nodrošināšanas sistēmas panākumiem. Ja vien nebūtu iepriekš minētā skaitļa, ka vairāk nekā puse no visiem bezdarbniekiem ir tā dēvētie ilgstoši nestrādājošie. Jāatzīst, ar līdzīgām problēmām saskārušās gandrīz visas Rietumeiropas valstis. Savukārt Zviedrija paziņojusi, ka teju sociālistiskā sociālā nodrošināšana novedusi valsti līdz bankrotam.
Domājams, šajā gadījumā sociāldemokrātiski noskaņotās valdības, attīstot jau pieminēto sociālās palīdzības dienestu, gājušas ceļu, kurā makšķerniekam tiek iedota zivs, nevis rīki tās noķeršanai. Tāda reiz nu ir cilvēka daba, ka viņš ātri vien pierod pie savām lielajām tiesībām. Turklāt, ja vēl izrādās, ka, nepieliekot īpašas pūles, valsts nodrošina tavas un ģimenes vajadzības, bieži vien zūd pamatojums meklēt dzīvē ko vairāk. Piedevām savu artavu Vācijas (un ne tikai) notikumiem devuši daudzie viesstrādnieki, kas vairumā gadījumu uzņēmušies mazāk atalgotos un neprestižos mazkvalificētos darbus.
Kāds tam visam sakars ar Latviju? Attāli tiešs. Varbūt ne izraisīts tādā veidā kā Vācijā. Gados, kad Latvijā notikusi pāreja uz citu ekonomisko pamatu, izaugusi jau paaudze, kuras prasību līmeni vismaz minimāli sākusi nodrošināt valsts. Turklāt palīdzības līmenis palielinās, un daudziem jau vairs neliekas, ka būtu nepieciešams iegūt atbilstošu izglītību, iemantot citas iemaņas, lai dabūtu labāk atalgotu darbu. Turklāt, pastāvot nelabvēlīgai demogrāfiskai situācijai, varam nonākt tiktāl, ka vākt kartupeļus mums liksies pārāk prasti, bet apgūt kaut ko sarežģītāku nešķitīs interesanti. Tad nebrīnīsimies, ka mūsu laukos čakli līkņās citi.
