Ja mūsu pilsētā veiktu aptauju, vaicājot, kā Bībelē atspoguļota Ziemsvētku vēsts, uzdrošināšos apgalvot, ka, neatkarīgi no tā, vai aptaujātie būtu cītīgi draudžu locekļi vai laicīgi domājoši ļaudis, visi spētu atstāstīt Ziemsvētku notikumu.
Ja mūsu pilsētā veiktu aptauju, vaicājot, kā Bībelē atspoguļota Ziemsvētku vēsts, uzdrošināšos apgalvot, ka, neatkarīgi no tā, vai aptaujātie būtu cītīgi draudžu locekļi vai laicīgi domājoši ļaudis, visi spētu atstāstīt Ziemsvētku notikumu. Stāsts par Kristus bērna piedzimšanu ir zināms arī tiem, kas Bībeli nav lasījuši. Par to esmu pārliecinājies sarunās ar dažādiem ļaudīm. Cita aina veidotos, ja jautātu par Zvaigznes dienu.
No pieredzes varu teikt, ka vairums cilvēku, vaicāti pēc šīs senās svētku dienas pamata, neko precīzi nespēj pateikt, bet brīvi improvizē par sekošanu savai zvaigznei. Tāpēc, pirms ko tālāk minu par Zvaigznes dienu, palūkosimies, kas teikts Mateja Evaņģēlija 2. nodaļā: “Kad ķēniņa Hēroda laikā Jūdejas Betlēmē piedzima Jēzus, gudri vīri no austrumiem ieradās Jeruzalemē un jautāja: “Kur ir jaundzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs austrumos redzējām Viņa zvaigzni un atnācām Viņu pielūgt… Un, lūk – zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja viņiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija Bērns. Kad viņi ieraudzīja zvaigzni, viņus pārņēma varen liels prieks. Iegājuši tajā namā, viņi redzēja Bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Viņi atvēra savus dārgumu krājumus un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.”
Toreiz – ārēji redzama zīme
Tas nav stāsts par romantiskiem dēkaiņiem, kas, pēkšņi ieraudzījuši spožu zvaigzni debesīs, metās tai pakaļ sev nezināmā virzienā, nezinot kur nonāks. Tie ir gudri vīri, Babilonijas magi, kuru gudrības pamati balstās ne tikai zvaigžņu ceļu zināšanā, bet vairāk par to Vecās Derības ievērojamā pravieša Daniela pravietojumu sarežģītajā un apslēptā gudrībā un tās dziļākajā izpratnē. Daniels, savulaik būdams trimdā, palīdzēja atrast pareizu tulkojumu Babilonijas ķēniņa sapnim, kuram neviens no vietējiem magiem risinājumu nespēja dot. Tādēļ viņa vārda slava un pravietojumi bija plaši pazīstami turienes magiem, tie tika nodoti no paaudzes paaudzē, gaidot sava piepildījuma laikus, kas Daniela grāmatā gudram lasītājam atrodami.
Austrumu gudrie vīri zināja pravietoto laiku un gaidīja no Dieva dotu ārēji redzamu zīmi, kas aicinātu tos ceļā. Sagaidījuši īpašu parādību, neredzēti spožu zvaigzni debesīs kā zīmi, kurai sekot, viņi devās ceļā, zinot, ka mērķis ir sastapšanās ar jaundzimušo Jūdu ķēniņu, kura priekšā viņu un visas pasaules gudrības, godības un bagātības ir niecība.
Ceļš nebija viegls. Nekad nav viegls ceļš, kas ved lejup… No pasaulslavenās Bābeles bagātības un godības ķēniņa galma augstumiem uz necilu kūtiņu Betlēmē. Šķiet, ka gudrajiem vīriem maz interesēja, ko par viņiem nodomās iespējamie vērotāji no malas, ceļa grūtības un tas, no kā viņiem būs jāatsakās par labu izvēlētajam ceļam. Bija skaidrs mērķis un uzdevums, proti, paklausot Dieva vārda apsolījumam, iet pretim Dieva piedāvātajam sastapšanās brīnumam ar Viņu, kā ar… Cilvēka Dēlu.
Gribas noturēties starp varenajiem
Gan tolaik, gan šodien, vairumam ļaužu vienīgais pareizais ceļš pašsaprotami šķiet tas, kas ved augšup – no atpazīstamības uz slavu, no nodrošinātības uz bagātību, no pašnoteikšanās uz varu. Tas ir ceļš, kurā visi līdzekļi tiek atzīti par labiem, lai tikai sasniegtu visaugstāko pozīciju. Tur mērķa sasniegšanai der ne vien paša spēks, gudrība un resursi, bet tikpat labi arī citu vājuma izmantošana un tīša vājināšana, pazemošana, pat iznīcināšana. Ne mazums mēs šādas cīņas redzam mūsdienu pasaulē, politikā un ekonomikā, gan tepat mūsu Latvijā, pašu dzīvē, gan valstu un pasaules lielvaru attiecībās.
Pretējs virziens parasti tiek uzskatīts par neveiksmi, kļūdu, neprātu. Ja cilvēks atļaujas zemoties, kaut tikai būt kopā ar tiem, kas nav augšpusē un arī netiecas tur nokļūt, lai arī kāda iemesla dēļ, tad no tāda labāk turēties pa gabalu.
Šajā līdzībā skumja un pat savā bezperspektivitātē bīstama man šķiet mūsu Latvijas sabiedrības situācija. Esam tiekušies visiem spēkiem būt starp lielajiem un varenajiem uzvarētājiem, un tas mums arī ir izdevies, – esam vismaz tiesiski, pilntiesīgi dalībnieki gan pasaules patlaban varenākajā militārajā blokā, gan pasaules senāko demokrātijas un kultūras tautu politiski ekonomiskajā savienībā. Tas notika tik strauji, ka cilvēki, kas bija vienoti uz brīvības aizstāvju barikādēm, šai skrējienā pēc materiālās pasaules ideāliem, savstarpējas konkurences cīņā pazaudē cits citu un zaudē arī morāli ētisko pamatu zem pašu kājām. Mēs pašsaprotami no pirmās dienas steidzam līdzās pasaules lielajiem, lai ar ieročiem rokās mācītu ļaudīm mums svešā kultūrvidē pilsoniskas sabiedrības savstarpēju attiecību pamatus, bet grūti un ar lielu piespiešanos mēģinām būt pasaules lielajiem līdzās, lai ieraudzītu, kur varam no sevis dot noderīgi būt, lai palīdzot noliektos pie mirstoša bērna, tam slāpēs ūdens malku sniedzot un viņa brūces pārsienot.
Zvaigznes dienas evaņģēlija vēsts mums māca, ka patiesi dievišķas gudrības augstumos ved vien to ceļš, kas nebaidās iet lejup, noliekties un dārgākajā, kas pašam ir, dalīties. Runāju arī par palīdzības sniegšanu cunami skartā rajona piemeklētajiem.
Tālis Rēdmanis, Jelgavas Sv.Annas ev.lut. draudzes mācītājs, Zvaigznes dienā
