Nu jau aizgājušā gada traģiskākais ceļu satiksmes negadījums – maršruta Maskava – Rīga autobusa «Ecolines» avārija netālu no Rēzeknes 31. decembrī – izdzēsa deviņu cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki desmiti pasažieru guva dažāda smaguma traumas.
Nu jau aizgājušā gada traģiskākais ceļu satiksmes negadījums – maršruta Maskava – Rīga autobusa “Ecolines” avārija netālu no Rēzeknes 31. decembrī – izdzēsa deviņu cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki desmiti pasažieru guva dažāda smaguma traumas. Par notikušā iemesliem viennozīmīgi policija vēl neko pateikt nevar. Kā avārijas cēlonis tiek minēts gan pārāk liels braukšanas ātrums, gan slidenais ceļa segums, bet līdz galīgajam slēdzienam vēl kāds laiks būs jāgaida. Tiesa, Ceļu policijas pārvaldes priekšnieks Edgars Zivtiņš saņēmis kādu anonīmu zvanu, ka “Ecolines” vadība liekot šoferiem pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu, lai samazinātu laiku no viena galapunkta līdz otram. Šī informācija vēl jāpārbauda, taču likuma sargi neizslēdz, ka pasažieru pārvadājumu firmas nereti patiešām izvirza absurdus nosacījumus saviem darbiniekiem, veicinot likumu pārkāpšanu.
Līdzīgi piemēri nav tālu jāmeklē – ne viens vien Latvijas lielāko pilsētu pasažieru pārvadātājs sev piederošo autobusu maršrutus izplānojis tā, ka paredzētajā laikā, ievērojot satiksmes noteikumus, tos nemaz nav iespējams izbraukt. Diemžēl mūsu valstī nav nevienas institūcijas, kas kontrolētu maršrutu grafikus un, kas zina, varbūt tādā veidā pasargātu vai pat izglābtu kāda pasažiera dzīvību. Notiek kārtējā cīnīšanās ar sekām – policisti vadītājus aiztur par ātruma pārsniegšanu, bet tas, ka šoferi ir spiesti pārkāpt noteikumus, lai saglabātu savu darbavietu (jo kuram priekšniekam gan vajadzīgs darbinieks, kas neiekļaujas grafikā), nevienu neinteresē.
Arī Jelgavā daudzi pasažieri sūdzas par pilsētas autobusu nekursēšanu pēc grafika un šoferu agresīvo braukšanas stilu, taču reti kuram prātā ienākusi doma, kāpēc tā ir. Mani tas ieinteresēja, jo nesapratu, kāpēc pieredzējuši šoferi, kuriem aiz muguras pat vairāki desmiti gadu pie sabiedriskā transporta stūres, grib sagādāt nepatīkamus brīžus pasažieriem. Izrādās, tam pamatā atkal ir kārtējais birokrātisms, ja vien tā var saukt skopulīgu ekonomiju un loģikai nepakļautu domāšanu.
Uzskatāms piemērs – autobusa nokļūšanai no RAF masīva līdz Hercoga Jēkaba laukumam paredzētas mazāk nekā desmit minūtes. Ikviens, kas pats sēž pie automašīnas stūres, zina, ka šajā ceļa posmā, apstājoties tikai pie viena no sešiem luksoforiem, vismaz septiņas minūtes pazūd kā nebijušas. Kur nu vēl domāt par pasažieru iekāpšanu un izsēdināšanu, kas aizņem ļoti daudz laika, jo viens aizmirsis sameklēt naudu, otram makā tikai lielas naudas zīmes, bet trešais nevar atrast savu mēnešbiļeti. Lai iegūtu laiku, autobusu šoferiem nekas cits neatliek, kā spiest gāzes pedāli grīdā un likt nebūt ne pirmā svaiguma (vismaz tehniski) autobusiem joņot līdz nākamajai pieturai. Un cerēt, ka uz kādas gājēju pārējas pēdējā brīdī neparādīsies ielas šķērsotājs.
Ir jau saprotams, ka uzņēmēji galvenokārt domā par to, kā tikt pie lielākas peļņas ar salīdzinoši maziem izdevumiem, taču vai kādu brīdi, cenšoties saraust pēc iespējas prāvāku naudas summu, nebūtu vērts aizdomāties par citiem cilvēkiem. Un galvenais, lai, nedod Dievs,piespiedu steiga neizraisītu traģisku negadījumu. Tiesa, mūsu valstī tas jau kļuvis par ieradumu, ka jānotiek kaut kam briesmīgam, lai atbildīgās amatpersonas aizdomātos par iemeslu meklēšanu un iespējamiem problēmas risinājumiem.
