Mūsdienās augstākās izglītības specifikācija sašaurina jauno speciālistu redzesloku.
Mūsdienās augstākās izglītības specifikācija sašaurina jauno speciālistu redzesloku. Kādreiz studiju laikā zināšanas izvēlētajā jomā bija jāapgūst tādā līmenī, ka “par visu jāzina kaut kas un par kaut ko jāzina viss”, tagad studentiem mācībspēki prasa konkrētas zināšanas šaurā jomā.
Man kā darba devējam lauksaimniecības students pasaka, ka viņš negrib studēt divas vai trīs ķīmijas. Viņam būtu jāapgūst piecas! Pagājušā gada nogalē Lauksaimniecības fakultātes pasākumā “Prāta vētra” Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma pārliecināti uzsvēra, ka mums jāiet Rietumu attīstības ceļš, ka vajadzīgi šauri specializēti darbinieki ar augstāko izglītību un zināšanām tikai konkrētā nozarē. Nesen runāju ar vienu tādu “speciālistu”, kas Latvijā bija iebraucis no Sanfrancisko. Sarunā par Hitleru viņš teica: “Jā, jā, mēs viņu Vjetnamas kara laikā uzvarējām!” Man vairs nebija, par ko ar viņu runāt. Viņš, būdams amerikānis, uzskata, ka “Hjūstona ir kaut kur Meksikā”!
Tā ir patērētāja filosofija un šaurais redzesloks. Tad cilvēkam vairs interesē tikai sava joma. Ja, piemēram, stādaudzētavas priekšnieks kaut mazliet nesapratīs no agroķīmijas, meliorācijas, meteoroloģijas un vēl daudzām nozarēm, viņa uzņēmējdarbība būs lemta izputēšanai. Ja vidēja lieluma stādaudzētavas vadītājs būs spiests pieaicināt vismaz piecu nozaru speciālistus, pats neko par tām nesaprotot, viņam “momentā iebāzīs pufaiku ausī”!
Kam domāta universitāte? Tur izglīto uzņēmējus, īpašniekus vai strādniekus? Šodienas rietumnieciskā attīstība liek “ražot” darbiniekus lielajiem uzņēmumiem, kam nevajag cilvēku, bet gan milzu mehānisma skrūvīti, kas griežas ieregulētā virzienā. Lielajiem uzņēmumiem vajadzīgi patērētāji, nevis pircēji, kas zina, ko un kā grib.
Tāpēc rodas jautājums – vai Lauksaimniecības fakultāte sagatavos darbiniekus lielajiem uzņēmumiem vai pašus uzņēmējus? Varbūt, ka nepieciešami divi varianti ar vispārīgu un specializētu programmu. Pašreiz pastāvošā sistēma vēlamos rezultātus nesniedz.
Studentam netiek iemācīts izdzīvot jebkuros apstākļos. Mēs savā laikā gājām ielas slaucīt un vagonus kraut. Rietumeiropā studenti pa vakariem un vasarās strādā. Pat tajās nozarēs, kurās zināšanas apgūst tikai teorētiski. Jaunajiem speciālistiem jāpalielina praktisko nodarbību skaits un prakšu laiks. Jelgavas rajonā vien ir pietiekami lauksaimniecības uzņēmumu, kas darbavietas varētu nodrošināt visu gadu. Viens no trūkumiem – studentiem naudiņas pietiek, tāpēc viņi negrib strādāt vienkāršu darbu. Savukārt pēc augstākās izglītības iegūšanas speciālists atnāk uz stādaudzētavu un, neprazdams pat kaplēt un parādīt darāmo strādniekam, jautā: “Kur ir mans kabinets, dators?”
Ja netiks ieviestas izmaiņas izglītības sistēmā, drīz izveidosies situācija, ka viena darbinieka vietā uzņēmumam būs jāalgo pieci šauru jomu speciālisti. Tas savukārt mazinās uzņēmumu spēju izdzīvot mūsdienu konkurences un ekonomikas apstākļos.
