Ziemassvētku priekšvakarā un pirmajos Ziemassvētkos Sv.Annas baznīcas mūzikas dzīves organizētāji bija īpaši parūpējušies, lai mirklis pirms svētkiem un arī svētki no ikdienas trauksmainā dzīves skrējiena uz īsu brīdi tiktu apturēti..
Ziemassvētku priekšvakarā un pirmajos Ziemassvētkos Sv.Annas baznīcas mūzikas dzīves organizētāji bija īpaši parūpējušies, lai mirklis pirms svētkiem un arī svētki no ikdienas trauksmainā dzīves skrējiena uz īsu brīdi tiktu apturēti, uzņemot jaunus garīgus spēkus turpmākajam dzīves ritējumam ar diviem brīnišķīgiem koncertiem – pa lappusei no divu laikabiedru – Imanta Kalniņa un Georga Pelēča – plašās daiļrades.
Neatgādināšu, ko mūsu tautas 60. – 70. gadu paaudzei nozīmē I.Kalniņš. To apliecināja arī cilvēku lielā vēlēšanās ieklausīties komponista dziesmās. Šo labdarības koncerta programmu tāpat kā pirms gada bija izveidojis dziedātājs Uģis Roze ar mūziķiem domubiedriem. Manuprāt, dziesmas ar dzejnieku Māra Čaklā un Vika vārdiem vairāk gan atbilstu apzīmējumam “balādes”. Kā jau tas raksturīgs I.Kalniņam, visu dzirdēto dziesmu pamats ir muzikālā izteiksme. Tās būtību veidojošā motīva, frāzes un teikuma attīstība ir neizsmeļama. U.Roze ar savu silto, glāstošo balss tembru un niansēto muzikālo izpildījumu gan duetā ar izteiksmē vienkāršo Zanes Gudrās izpildījumu, gan Līgu Priedi un Paulu Ķieti dziesmās no albuma “Putnu dārzs” sasniedza koncerta mērķi, proti, dot nedaudz mīlestības, siltuma, gaišuma un mierinājuma ikvienam, kas atnācis, lai to saņemtu. Par koncerta kulmināciju izvērtās Ziemassvētku kantātes pirmatskaņojums. Ir patiess prieks par šo jaundarbu. Līdzās komponistiem Selgai Mencei, Ilonai Rupainei, Romualdam Jermakam, kuri pēdējos gados sasparojušies, uzrakstot kantātes par Ziemassvētku tematiku, I.Kalniņš, Friča Bārdas un Jāņa Poruka skaistās dzejas iedvesmots, radījis patiesi skaistu, melodisku, nelielu, zināmā mērā ar bērnišķīgu pievilcību apveltītu trīs daļu kantāti. Dzirdot to pirmo reizi, varu droši teikt, ka šī kompozīcija turpmāk noteikti kļūs par ne viena vien kolektīva repertuāra daļu. Izskanot koncertam, secināju, ka I.Kalniņa kompozīcijas ir kā smarža, kurās klausoties var izsmaržot katru skaņu, katru vārdu.
G.Pelēča jaundarbs “Hildegardes dziesmas” rakstīts piecām sieviešu balsīm un instrumentālajam pavadījumam: kokļu trio, blokflautai un ērģelēm. Tas tikai nesen, rudenī, piedzīvoja pirmatskaņojumus Rīgā, Cēsīs, Liepājā. Atgādināšu, ka Hildegarde no Bingenes, agrīno viduslaiku vācu mūķene, bija pirmā mūzikas vēsturē zināmā profesionālā komponiste sieviete. Nodzīvojusi tam laikam neticami garu mūžu – 81 gadu –, astoņu gadu vecumā aizejot klosterī. Bijusi gaišreģe, rakstniece, dēvēta pat par viduslaiku politiķi un zinātnieci. Latvijā par Hildegardes dziesmām pirmo reizi uzzinājām 1999. gadā, kad Guntara Prāņa “Schola Cantorum Riga” tās dziedāja pārpildītā baznīcā.
Kas liek mūsdienu klausītājam tiekties pēc vairāk nekā 900 gadu senas mūzikas? Tā ir mūsdienu dzīve – sakāpinātais dzīves temps, stress, dzīves tumšās puses –, kas tiecas pēc harmonijas, vienkāršības un relaksācijas dzīvē ar piepildījumu, ko šajā gadījumā sniedz G.Pelēča skaņdarbs.
“Hildegardes dziesmas” veidotas no 14 nelielām daļām, kur senie viduslaiku dziedājumi mijas ar nelielām instrumentālām epizodēm (interlūdijām). Vokālās grupas “Putni” dziedātāju tērpi, sākuma un noslēguma rituāls, dziļais, emocionālais priekšnesums, kurā katrai dziedātājai jābūt arī solistei, skanēja patiesi un pārliecinoši. Komponists, radot skaņdarbu, centies saglabāt vienkāršo izteiksmi un formu. Dziedājumi latīņu valodā veidojās, galvenokārt balstoties uz senajiem, gregoriskajiem dziedājumiem, tikai paplašinot to diapazonu, tādējādi panākot krāsainību. Koloratīvi tajos varēja saklausīt gan sievišķīgu maigumu, dvēseles lirismu, gan spēku. Meistarīgi veidotā instrumentācija, dažādi variējot kokļu, blokflautas un ērģeļu salikumu, uzbūra patiesu viduslaiku instrumentālo skanējumu. Šī skaņdarba dvēseliskā skaidrība un tīrība, kur katra daļa bija kā viegls pieskāriens no tālajiem viduslaikiem, patiesi ik klausītāju iedvesmoja uz skaisto un cēlo, kā arī kaut uz mirkli lika atgriezties pirms deviņiem gadsimtiem, aizmirstot ikdienas steigu, dzīves pretrunas, kas palikušas aiz koncertzāles sienām.
