Dzīve mēdz piespēlēt situācijas, tik tuvas anekdotiskām, ka pēc noteikta laika, pārejot nostāstam no mutes mutē, mazsvarīga kļūst darbības vieta un paša stāsta varoņa vārds.
Dzīve mēdz piespēlēt situācijas, tik tuvas anekdotiskām, ka pēc noteikta laika, pārejot nostāstam no mutes mutē, mazsvarīga kļūst darbības vieta un paša stāsta varoņa vārds.
Arī Zeltīte, lauku iedzīvotāja būdama, pirms svētkiem nodomāja iepirkties “maktenāk”, tā sakot, lai prieks tiktu ne tikai vēderam. Šoreiz sieviņa nolēma nesaldēties un nespaidīties šaurajās tirgus ejās, bet gan apmeklēt kādu no tām glaunajām bodēm, ko televizorā sauc par visādiem “marketiem” ar vēl sarežģītākiem svešā mēlē izrunājamiem vārdiem priekšā.
Ja jau ļaut vaļu vēlmēm, tad jau tā pa īstam – galvaspilsētā. Lai gan Zeltītei milzīgā būve nešķita vis tik viesmīlīga, kā reklāmās rādīts, viņa drosmīgi devās iekšā.
Pirms produktu iegādes apmeklēja apģērbu nodaļu – palūkoties ko jaunu mugurā velkamu –, stāsta, ka jaunais gads esot jāsagaida jaunās “štātēs”. Lūk, blūzīte piemīlīga. Arī džemperītis tā nekas – nu gluži kā Zeltītei radīts. Vienīgā bēda – tā broša īsti ne blūzītei, ne adījumam nepiestāv. Un kāpēc tā piesprausta pie sāniem? “Laikam jau kāds modes stiķis. Tagad ne par ko nav jābrīnās, paskatoties uz tām mamzelēm televizorā,” nodomāja Zeltīte un nolēma pamēģināt, vai ražotāju izdomai par spīti no brošas var tikt vaļā. Dīvaini, bet, lai kā sieviņa “ķibinātos” gar plastmasas piespraudi, nost to nu nekādi nevarēja dabūt. Arī “zolīdi” ģērbtais puisis tā dīvaini sācis riņķot apkārt, aizdomīgus skatus mezdams. “Lai nu paliek, par brošu arī laikam sava naudiņa jāmaksā, palūkošos ko citu,” Zeltīte nolēma ar galvaspilsētas apakšveļas komplektiņu iepriecināt gandrīz jau pieaugušo mazmeitu. Liels bija vecmāmiņas izbrīns, pie smalkā mežģīņu izstrādājuma sāniem ieraugot piespraustu tādu pašu greznumlietiņu. Tā smagnēji nokarājās un izskatījās nu galīgi nevietā.
“Kā tad lai to nēsā?” pārvarot kautrību, pircēja vaicāja jaunai veikala darbiniecei, norādīdama uz pie biksītēm piestiprināto drošības sistēmas ierīci.
Saņemot sirsnīgu skaidrojumu, Zeltīte nedaudz samulsa un nolēma tik drīz uz smalkajiem galvaspilsētas veikaliem vis nedoties – laikam jau katram sava bodīte tuvāka.
