Atgadījums, ko gribu jums izstāstīt, man radīja, kā tagad smalki mēdz teikt, psiholoģisku traumu.
Atgadījums, ko gribu jums izstāstīt, man radīja, kā tagad smalki mēdz teikt, psiholoģisku traumu. Ilgi nevarēju nomierināties un tupināt pildīt mājas vecākās pienākumus. Varbūt arī citiem mājas vecākajiem ir kāds stāsts, ar ko padalīties?
Todien bija uzsnidzis pūkains sniedziņš. Man vajadzēja doties ikmēneša gājienā pa sava nama dzīvokļiem nolasīt skaitītāja rādījumus. Vakarpusē apāvu pērnvasar valkātās zamšādas kurpes, lai gluži ar lielajiem ziemas zābakiem nebūtu jāslāj pa kaimiņu dzīvokļiem, un sāku apgaitu. “Labvakar, lūdzu, man skaitītāju rādījumus,” to biju izskandējusi jau nez cik reižu, un ļaudis akurāti rādīja, diktēja, parakstījās par cipariņiem. Vārdu sakot, viss notika, kā ierasts.
Biju nonākusi pie durvīm, uz kurām man vēl tagad neomulīgi skatīties. Piezvanīju, saimniece atvēra. Ieraudzīju viņas pieaugušo dēlu un aicināju nolasīt skaitītāju rādījumus, lai varu uzreiz savās ailēs ierakstīt. Pagājos dažus soļus uz vannas istabas pusi un palūkojos skaitītāju virzienā.
“Kur jūs ejat! Atpakaļ! Vietā!” nogranda man ausīs kā pērkontētiņa grāviens. “Ar visām kurpēm!”
“Vai, Dieviņ,” galīgi samulsusi skatījos uz savām zamšenēm, pavalkātas jau bija, bet tīras tak”. Un koridors kā koridors, bez persiešu tepiķiem. Ko lai es te nosmērētu? “Jūs man tos ciparus pasakiet, un es tūliņ iešu…” mēģināju visu vērst par labu. “Vietā!” “Savā vietā!” “Vietā, jums teica!” saimniece ar dēlu viens caur otru sauca uzstājīgā balsī. Lūkojos apkārt, kur tad ir tā mana vieta, un nostājos tuvāk ārdurvīm. Bet tā nebija īstā.
Atkal skanēja: “Vietā!” Man jau galvā sāka šņākt un aizrāvās elpa, likās, ka nupat sirds lēks pa muti. Es pat uz savu šuneli tā nebrēcu, ja tas ko nogrēkojies.
Gāju uz savu dzīvokli un smagi atkritu krēslā. “Vietā, vietā!” vēl dunēja ausīs, un es, šķiet, murmināju to pašu, cenzdamās mājiniekiem izskaidrot, kas ar mani noticis.
Mājas vecākā no Ganību iela
