No pirmā skata šķiet, ka Inetas atklātības mērs ir nosvērtība un pašpaļāvība.
No pirmā skata šķiet, ka Inetas atklātības mērs ir nosvērtība un pašpaļāvība. Tikai tad, kad mūsu sarunā pavadītais laiks jau mērāms stundās, par lielo sasprindzinājumu nodod sejas vaibsti un skatiens, kas ik pa brīdim tiek pavērsts tālumā. Vai nu bailēs no asarām (tām Ineta ļaujas tikai vienatnē), vai arī no lielās dzīves, kurai viņa, kā izrādās, vēl nav gatava.
Ir jauni cilvēki, kurus lielā pasaule nebiedē, gluži otrādi – viņi veiksmīgi iekārtojas dzīvē un izmanto iespējas pilnveidoties. Tomēr ir reizes, kad, kļūstot par pieaugušajiem, lielās atbildības priekšā apjūkam, jo īpaši tad, ja līdz šim iepazītā pieredze neko labu nesola. Inetas dzīvesstāstu var uztvert dažādi – būs šaubīgie, un būs arī līdzcietīgie. Svarīgi, ka neesam vienaldzīgi. Par to liecina atsaucība uz “Ziņās” pēc pašiem Ziemassvētkiem publicēto Inetas vēstuli, kurā bija lasāms palīgā sauciens. Tagad četrgadīgā Sabīne ēd kāda zemnieka atvestos kartupeļus, mielojas ar ievārījumu, saņēmusi kādas Vīgriežu ielas iedzīvotājas Ziemassvētku paciņu un spoguļa priekšā grozās Mirdzas tantes sarūpētās drēbītēs. Tomēr labākā palīdzība izrādījās cilvēku padoms – ilgi tā nevarēs, jāsāk dzīvot! Tāpēc Ineta, sekojot ieteikumam, vispirms steidz sakārtot savas dzīves lietišķo pusi.
Vēstuli redakcijai viņa rakstīja, ieslēgusies īrētā dzīvoklīša vannas istabā – gluži kā bērns, kas no pirmajām dzīves likstām un briesmām mēdz paslēpties zem segas. Vēlme rakstīt radās nejauši – drīzāk kā grēksūdze pašai sev. Iepriekš Inetai pat prātā nebija ienācis, ka izmisuma brīdī palīdzību lūgs šādā veidā.
Mamma
“Kopā esam desmit (brāļiem un māsām Ineta pieskaita arī tēva un mātes bērnus no nākamajām laulībām). Bērnībā zaudēju brālīti un divas māsiņas. Viena man bija īpaši mīļa. Atceros, kā kopā spēlējāmies un ļoti labi sapratāmies. Viņi uz kādu brīdi bija atstāti bez uzraudzības. Pie sērkociņiem tikuši, aizdedzināja tapetes un saindējās ar tvana gāzi. Jau tad zināju, ja man būs meitiņa, nosaukšu viņu māsas vārdā. Tā arī notika.
Domāju, vecāku attiecībās tas bija pēdējais pārbaudījums, kuru viņi neizturēja. Arī tēta dzeršana bija pie vainas. Abiem pēc šķiršanās sākās sava dzīve. Mammai – Salacgrīvā, kur sākumā dzīvojām arī mēs, tētim – kopā ar viņa vecākiem.
Divpadsmit gadu vecumā audžutēvs mani un vēl trīs brāļus izdzina no mājas. Pie mammas palika vien māsa, jo bija slima ar astmu. Laikam viņš mammas bērnus nespēja pieņemt, lai gan arī mums patēvs nepatika. Bieži tikām iekaustīti. Mamma mūs pat necentās aizstāvēt, jo arī viņai audžutēvs darīja pāri. Pārsvarā viņa neapmierinātība bija saistīta ar disciplīnas pārkāpumiem. Bet tā bija drakoniska. Vienreiz no siksnas sprādzes uz muguras man bija daudzi zilumi. Pērienu dabūju tāpēc, ka biju no sekcijas paņēmusi servīzi, kopā ar brāļiem un māsām uzservējām galdu, sagatavojām maizītes un sarīkojām bērnu ballīti, ieslēdzot audžutēva magnetofonu. Lai gan labi zinājām, ka viņa mantas aiztikt nedrīkst. “Noziegumā” tikām pieķerti. Vecākos četrus bērnus, ieskaitot mani, pieņēma tēvs. Drīzāk gan – vecāmāte.
Tagad pie mammas aizbraucu reizi gadā. Aiz pieklājības. Grūti izskaidrot, kāpēc. Viņai vienmēr bijuši savi mīluļi, starp kuriem man vietas neatlika. Liktenis viņu nav žēlojis. Varbūt par pieļautajām kļūdām. Bērnu skaits ģimenē auga. Kādu dienu audžutēvs ar savu mašīnu aizbrauca un pazuda. Tikai pēc ilgāka laika viņa līķis bija uziets mežā. Mašīnu tā arī neatrada. Arī trešajā laulībā mamma piedzīvoja vilšanos. Vīrs devās peļņā uz Īriju un neatgriezās.
Pie tēva
Ar miesīgo tēti mums vēl līdz šim ir visai vēsas attiecības. Sasveicināmies, un viss. Viņš vienmēr ir dzēris, un manī tas rada pretreakciju. Ja tagad vaicātu, droši atbildētu, ka dzīvē man tuvākie cilvēki ir vectēvs un vecmāmiņa. Tie, kas mani pieņēma, uzaudzināja. Viņi ir pirmajā vietā. Tagad turp braucam kopā ar Sabīni un ciemojamies. Tēvam ir sava ģimene.
Gan es, gan brāļi devušies lielajā dzīvē. Diemžēl mums nav kontakta. Ar vecāko brāli nekad neesam sapratušies, vienmēr kāvāmies. Tā pa retam satiekamies. Varbūt bērnības pieredze mūs tādus izveidojusi.
Vīrieši
Ar Sabīnes tēti iepazinos pirms pieciem gadiem. Tolaik viņš vēl bija precēts un piecus gadus par mani vecāks. Izšķīrās. Kopā nodzīvojām trīs gadus. Strādāt viņš man neļāva, pats pelnīja pietiekami. It kā viss bija kārtībā. Līdz brīdim, kad piedzima meita. Tad mūsu attiecības krasi izmainījās. Arī viņa mamma mani nekad īpaši nav ieredzējusi, tikai tagad ir citādi. Šķiet, ka mazmeitu mīl. Par Sabīni tēvs nelikās un arī tagad neliekas ne zinis. Izšķīrāmies, kad bērnam palika gadiņš. Es iekārtojos darbā par pārdevēju. Kad beidzās pārbaudes laiks, man pateica, ka varu nenākt. Zinu, ka daudzi darba devēji darīja līdzīgi. Paliku bez darba. Ik pa brīdim piestrādāju par aukli.
Tagad esmu kopā ar draugu, īrējam dzīvoklīti. Par iespēju precēties nedomāju, jo nezinu, vai spēšu kādam uzticēties no sirds. Mūsu iztika ir drauga sezonas darbi un 30 latu alimenti. Ziema, kad viņam darba nav, mums ir grūts laiks.
Sabīne
Sabīne ir tuvākais un mīļākais cilvēks, kas man kādreiz bijis. Ļoti baidos par viņu. Svarīgākais pašlaik, lai meita ir paēdusi un apģērbta. Tāpēc saprotu: jāsāk dzīvot. Meitiņa man ir ļoti gudra, patstāvīga. Pati savā vecumā var maizītes sagatavot. Baidos no laika, kad bērns būs jāved uz skolu. Tā ir liela atbildība. Zinu vienu – viņai nekad neuzspiedīšu savu viedokli, profesijas izvēli.
Saprotu, ka daudzās lietās, arī pašreizējā situācijā, vainojama esmu pati. Man trūkst patstāvības, jo nekad neko neesmu izlēmusi pati. Bērnībā un arī jaunības gados mūsu vietā visu izšķīra pieaugušie. Kad dzīvoju pie vecmāmiņas, galvenais likteņa kalējs bija vectēvs. Viņš kārtoja visas lietas, pat mūsu pases. Man pašai nekas nebija jādara, nebija jādomā. Tikām tik tālu izlaisti, ka tagad es baidos no pieaugušo dzīves atbildības.
Kad pabeidzu devīto klasi, ļoti gribēju Rīgā mācīties par šuvēju, tomēr vectēvs izlēma citādi un ievietoja mani Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā. Par agronomi jau es nemaz negribēju kļūt. Man vienmēr paticis šūt, skolas laikā esmu piedalījusies dažādos konkursos. Tehnikumu tā arī nebeidzu.
Nezinu, vai piedzīvotais un pārdzīvotais ietekmējis manu raksturu, skaidrs tikai viens – jāsāk dzīvot pašai, ne uz vienu nepaļaujoties. Neesmu pieradusi būt atbildīga par savu dzīvi un arī nemāku kārtot nekādus dokumentus. Varbūt tāpēc līdz šim Jelgavā nevaru saņemt sociālos pabalstus, stāties uzskaitē darba biržā, jo dzīvesvieta deklarēta pie mammas. Ļoti gribu iestāties vakarskolā, pabeigt divpadsmito klasi. Par augstāko izglītību gan nesapņoju, jo apzinos savas spējas. Interesē datorzinības un angļu valoda. Protams, pats svarīgākais ir atrast darbu.”
Ineta divdesmit piecos gados sapratusi – jākļūst patstāvīgai, jo paļaušanās mēdz nest smagu vilšanos. Lai gan bērnība viņu nav lutinājusi, cerams, ka mazajai Sabīnei viņa to spēs dot tādu, kādu pelnījis ikviens bērns. Var jau teikt – katrs esam sava likteņa kalējs. Tomēr, ja tā būtu, vai nāktos sastapties ar cietsirdību, bezatbildību un nelaimīgiem cilvēkiem?
P.S. Stāsta varones vārds ir mainīts.
Situāciju lūdzām komentēt psiholoģi Ditu Lūku.
Situācija ar Inetu ir diezgan tipiska.
Cilvēks savu dzīvi veido, pamatojoties uz bērnības pieredzi. Vissvarīgākais attiecību veidošanā ir tas, cik veiksmīga bērnam bijusi piesaiste tuviem, mīļiem un svarīgiem cilvēkiem, kas varētu radīt drošības izjūtu dzīvē. Inetai, kā jau desmit bērnu ģimenē augušam bērnam, kas izbaudījis arī šķiršanos no kāda tuva cilvēka (vecākiem), šī piesaiste ir ļoti nedroša, nestabila. Katrās jaunās attiecībās viņa saskata draudus stabilitātei, iespēju tikt atkal pamestai. Viņa neuzticas cilvēkiem. Tajā pašā laikā Inetai nav pietiekami liela gribasspēka un vēlmes mainīt savu dzīvi. Ja māte vienmēr ir samierinājusies ar to, kas notiek viņas dzīvē, tad arī Inetai ir nopietns risks pārņemt šo dzīves modeli, necīnoties par sevi, neuzdrošinoties domāt ar savām domām. Atklāti runājot – kļūt par patērētāju.
Ja Inetai blakus atrastos spēcīgs cilvēks, kas varētu atbalstīt un iedrošināt, lai viņa noticētu saviem spēkiem un apzinātos, ka drīkst dzīvi veidot pēc savām vēlmēm un ieskatiem, viss varētu mainīties uz labo pusi. Tas nāktu par labu arī Sabīnei, jo meitiņa savukārt mācās no savas mātes pieredzes. Cilvēkam nav svarīgi tikai būt apģērbtam un paēdušam, tas neveido viņa attieksmi pret dzīvi. Svarīgi ir apgūt visas dzīvē nepieciešamās iemaņas, izstrādāt vērtību sistēmu un radīt drošības izjūtu, ka jebkurā mirklī bērnam blakus atradīsies uzticams cilvēks, kas viņu mīl un iedrošina. Cilvēks, uz kuru viņš var paļauties.
Es ieteiktu abām – Inetai un Sabīnei – aprunāties ar psihologu un kopīgi veidot savu un meitiņas nākotni.
