Ģ.Eliasa muzeja galvenais krājuma glabātājs un izstādes «No «Baltās zostiņas» līdz «Zelta zirgam»» kurators Andrejs Dābols aicina pastaigā pa Lielās ielas izmaiņām vairākos gadsimtos.
Ģ.Eliasa muzeja galvenais krājuma glabātājs un izstādes “No “Baltās zostiņas” līdz “Zelta zirgam”” kurators Andrejs Dābols aicina pastaigā pa Lielās ielas izmaiņām vairākos gadsimtos.
Vecākais izstādē pārstāvētais dokuments ir 17. gadsimta vidū zīmētais pilsētas plāns, kas ataino arī apbūves principus: vienstāva koka ēkas ar divslīpiem jumtiem un gala fasādi pret ielu. Kopš tā laika, protams, mainījies ne vien ielas nosaukums (Senā tilta, Platā jeb Lielā, Vadoņa, Staļina, Ļeņina, Gēringa), bet arī tās garums. 17. gadsimtā no mūra bija tikai ēkas, kas atrodas Lielās ielas – pēc pašreizējās izpratnes – abos galos: Sv.Trīsvienības un Sv.Annas baznīcas, kas, lai arī ne gluži tai pašā veidolā, taču saglabājušas līdz mūsu dienām. Fotogrāfiju liecības sākas ar 19. gadsimta sākuma 18. gadsimta beigu apbūvi, kam bija jāatbilst Krievijā noteiktajiem būvniecības ierobežojumiem (stāvu skaits, fasādes krāsojums). 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad arvien spēcīgāk sevi pieteica arī latviešu uzņēmēji, saimnieciskā rosība mainīja daudzu ielu apbūvi. No visām centra galvenajām ielām Lielajā ielā šīs pārmaiņas arhitektoniski atspoguļojās vismazāk. 18. un 19. gadsimta mijai raksturīgā koka apbūve bez lielām izmaiņām saglabājās līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad sāka nojaukt pēc krievu “torgovij rjad” principa veidotās kolonāžu nojumes, un trīsdesmitajiem gadiem, kad pilsētas centra modernizācijas tendences tomēr arī Lielajā ielā ienesa zināmu skaitu jaunu vairākstāvu mūra ēku.
Par dzīvi Lielajā ielā izstādē vēsta ne vien seni un pavisam jauni fotoattēli, bet arī amatnieku, ražotāju un tirgotāju reklāmas pirmskara laikrakstos, Lielās ielas veikalos nopērkamās produkcijas paraugi (grāmatas; apavi, ko izgatavoja turpat nelielās darbnīcās; pārsvarā Kuzņecova fabrikā Rīgā ražotie porcelāna trauki; pudeles, kurās pildīja vietējo alu), sludinājumi, kas vēsta par traktieru un kafejnīcu labumiem, fotogrāfu saloniem, pansijām skolēniem. “Reklāma uz kāda slēģa aicināja iegriezties monopoltirgotavā “Pie baltās zostiņas” blakus slavenajam Reijera grāmatu namam netālu no romantiskajām un laika zoba skartajām kolonādēm. Ejot tālāk uz Pilsdārzu, apmeklētājus gaidīja īsi pirms kara celtais Piena restorāns. Pajūdzniekiem zirgu novietni un atpūtu piedāvāja iebraucamās vietas “Pie zelta zirga nr.51″ saimnieks Grīnbergs. Tā atradās netālu no Sv.Annas baznīcas, kur par mācītāju 50 gadu kalpoja leģendārais Morics Konradijs,” izstādes rīkotājs pagājušo laiku ainai pievieno vēl dažus ilustratīvus faktus.
Garajā Lielās ielas skolu vēsturē savu vietu ieņem Apriņķa skola, kurā strādāja komponista Jāzepa Vītola tēvs un kura gadu gaitā pārveidojās par reālskolu (to apmeklēja arī jaunais Kārlis Ulmanis). Savukārt netālajā Aleksandras Paukeres privātajā sieviešu ģimnāzijā mācījusies dzejniece Elza Stērste. Ekspozīciju papildina arī karikatūras un pantiņi, kuros Valsts tehnikuma audzēkņi nebēdnīgi uz zoba pavilkuši “Lielās ielas slavenības” (rīmes noslēdzas ar jautru aicinājumu: “Kuru kāds grib skatīt vaigā,/tas lai Lielā ielā staigā!”).
Ne vienam vien mūsdienu Lielās ielas iedzīvotājam droši vien būtu pārsteidzoši uzzināt, ka pirms Otrā pasaules kara tur darbojās vismaz pieci kinoteātri, katrs ar savām repertuāra īpatnībām. Tiesa, neskaitot tūkstošvietīgo un arī vismodernāk aprīkoto “Pilsteātri”, vairums pārējo bija samērā nelieli.
Lielajā ielā varēja ne tikai priecāties, bet arī glābties no veselības likstām: ja kāds sasirga, viņš meklēja palīdzību Pils, Gulbja vai Dučkena aptiekā.
Pēc visa tā izstādē, protams, seko fotogrāfisks ieskats Otrā pasaules kara traģiskajos notikumos un pašreizējā ielas veidolā.
Pie sienām apskatāms mākslinieku devums izstādes tēmas iemūžināšanā. To vidū plaši pārstāvēti Miervalža Ķemera tēlotie romantiskie pagalmiņi pirmskara Jelgavā, ko trīsdesmitajos gados mākslinieki bija visai iecienījuši.
