Parasti ar nevalstiskajām organizācijām tiek saprastas tās organizācijas, kas darbojas pēc brīvprātības un peļņas negūšanas principa.
Parasti ar nevalstiskajām organizācijām (NVO) tiek saprastas tās organizācijas, kas darbojas pēc brīvprātības un peļņas negūšanas principa. Mūsu valstī tās ir sabiedriskās un privātās bezpeļņas organizācijas. Zinātniski to dēvē par “trešo” jeb “nevalstisko sektoru”. Termins tika ieviests 90. gadu pirmajā pusē, kad valstī darbību sāka dažādi ārvalstu fondi un palīdzības programmas, kuru mērķis bija atbalstīt demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības veidošanos. Tolaik nebija viegli pierādīt, ka tās nepieciešamas pilsoniskas valsts izveidei, jo vārdu salikums “sabiedriskās organizācijas” padomju varas gados bija ieguvis negatīvu nozīmi. Jau no to darbības pirmsākumiem NVO uzdevums bijis atbalstīt iedzīvotāju iniciatīvu un veicināt pilsoniskas sabiedrības attīstību. Faktiski NVO jeb trešais sektors atrodas starp valsts un peļņas jeb privāto sektoru. Tās sniedz dažāda veida pakalpojumus, kas atrodas ārpus uzņēmējdarbības interesēm. Bieži vien NVO pakalpojumi ir efektīvāki un lētāki, jo tās izmanto resursus, kas parasti nav pieejami ne valsts, ne privātajam sektoram, proti, brīvprātīgo darbs, ziedojumi, fondu subsīdijas.
Tiktāl teorija. Lai atbildētu uz jautājumu, vai jūs zināt kādu NVO, 2004. gadā tika īstenots NVO popularizēšanas projekts, kurā bija iesaistīta socioloģisko pētījumu kompānija “Market Lab”. Ko rāda skaitļi? Pagājušā gada sākumā tikai 38 procentiem aptaujāto bija priekšstats par NVO un to darbību, toties līdz decembrim “zinātāju” skaits bija audzis divas reizes, sasniedzot 77 procentus. Turklāt, kā uzsver eksperti, tas noticis, jo cilvēki biežāk no NVO lūguši palīdzību vai informāciju, ziedojuši līdzekļus organizācijām vai paši piedalījušies NVO rīkotajos pasākumos. Jāuzsver, ka pārmaiņas cilvēku zināšanās par NVO ienesa to aktīvāka darbība un pagājušajā vasarā notikušās plašās debates par pilsoniskās sabiedrības lomu mūsdienu demokrātijā. Šīm diskusijām pamatīgu grūdienu deva plašu publicitāti ieguvušās NVO protesta akcijas sakarā ar Eiropas Komisijas kandidāta izvirzīšanu. NVO aktivitātes gan izpelnījās pat Valsts prezidentes asu kritiku, tomēr tās bija impulss dažbrīd asai domu apmaiņai par vārda brīvību un NVO tiesībām. Faktiski šīs aktivitātes bija tas cinītis, kas gāza smagnējo valsts varas aparāta uzspiesto gribu, kas nebija pieņemama vairumam Latvijas iedzīvotāju.
Tomēr NVO atpazīstamības kāpumam ir arī otra puse. Aptaujā atklājies, ka iedzīvotāju informētība par NVO ir virspusēja un vairums uzrunāto nespēja nosaukt nevienu NVO bez priekšā teikšanas. Protams, līderis šādā gadījumā izrādījās sabiedrība par atklātību “Delna”. Jau laikos, kad to vadīja uz ASV mācīties aizbraukusī Inese Voika, šīs organizācijas rīkotās akcijas bija ne īpaši tīkamas varas pārstāvjiem. Viņiem šķita, ka “Delna” bāž degunu, kur nevajag. Protams, tās popularitāti pērn vairoja arī jaunā un atraktīvā “Delnas” vadītāja Roberta Putņa personība, rīkojot minētās skaļās akcijas un asās publiskās diskusijas ar varas pārstāvjiem. Aptaujātie tikai pēc priekšā pateikšanas atpazina arī citas plašu publicitāti ieguvušās NVO – “Glābiet bērnus!”, Eiropas kustība Latvijā, Pasaules Dabas fonds, jā, arī latviešiem tik nemīlēto Latvijas Skolu aizstāvības štābu.
Aptaujas rezultāti liecina, ka aptuveni puse no tiem, kas zina par NVO sektoru, ir sadarbojušies ar nevalstiskajām organizācijām, bet divas trešdaļas pieļauj šādu iespēju nākotnē. Visbiežāk saskarsme notikusi, ziedojot līdzekļus, saņemot aicinājumus to darīt vai piedaloties NVO rīkotajos pasākumos. Būs vien jāsecina, ka pamazām kļūstam par pilsonisku sabiedrību, ja reiz teju katrs no mums zina par NVO. Arī tad, ja pasaka priekšā tās nosaukumu. Atliek vien nožēlot, ka šādas aktivitātes kampaņas nav rīkotas daudz ātrāk. Daudz aktīvāka pilsoniskā sabiedrība noderētu tieši tagad – pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā.
