«Oušena ducis» («Kino 19» līdz 13. janvārim pulksten 15.20, 17.30, 19.50).
“Oušena ducis” (“Kino 19” līdz 13. janvārim pulksten 15.20, 17.30, 19.50).
No Rīgā pieredzētās NHL zvaigžņu viesošanās mēs zinām: lai arī kā vārdos tiktu uzsvērti sportiskie principi un simtprocentīga pašatdeve, priekšplānā šādos gadījumos tomēr nereti izvirzās gluži vienkārši izklaides sagādāšana tādiem skatītājiem, kam pietiek jau ar pašu superkomandas vērošanas faktu. Tādi “likumi” tādā pašā mērā nez vai ir spēkā kino, pat Holivudas, ja aktierzvaigžņu komandas “trenera” lomu uzņemas Stīvens Soderbergs – drošs pretendents uz neviendabīgākā amerikāņu “meinstrīma” režisora titulu: mākslinieks, kura raibā (gan žanru, gan režisorisko pieeju ziņā) pagātne tā vien vedina domāt, ka jēdzienu “rokraksts” viņš uzskata par sinonīmu “radošai stagnācijai”.
2001. gadā S.Soderbergs pārsteidza atkal – šoreiz ar iztēli provocējošu, uzmanību kairinošu un gaumīgu sešdesmito gadu gangsterkino sāgas “Oušena vienpadsmit” rimeiku. Filmai veltītos pozitīvos īpašības vārdus, protams, attaisnoja ne jau zvaigžņu komandas (Džordžs Klūnijs, Breds Pits, Džūlija Robertsa, Mets Deimons) savākšanas fakts, bet spēle, kuras kvalitāti būtiski nenomāca iespējamais prieks par kopāsanākšanu.
Denijs Oušens un viņa banda – kāršu blēdis, kabatzaglis, seifu uzlauzējs un spridzināšanas eksperts un vēl vairākas noderīgas personas, pavisam, kā zināms, vienpadsmit, – tātad veica nekaunīgāko un ienesīgāko laupīšanu, aptīrot trīs kazino īpašnieku Lasvegasā.
“Oušena ducī” miljoni, kā varētu iedomāties, ir sadalīti, un pa šo laiku katrs centies sākt godīgu dzīvi. Taču upuris (Endija Garsijas personā) nav samierinājies ar zaudējumu, tādēļ dzen, līdz beidzot sadzen, pēdas pāridarītājiem un pieprasa noteiktā laikā atdot nozagto plus visai augstus procentus, tā teikt, par morālo kaitējumu. Un ko vainīgie? Dodas uz Eiropu gādāt naudiņu – vecajām metodēm, protams…
Atšķirībā no iepriekšējās filmas, kur skatītāju neierobežotā varā turēja kriminālsižeta dinamika, notikumu turpinājumā autori to daļēji mēģinājuši aizvietot ar vairāk komisku iezīmju. Cik jocīgi varētu šķist mēģinājumi laupīšanas upuri un zagļus nolikt mainītās lomās, Oušena bandai kaklā uzlaist likumsargu pārstāvi (Katerīna Zeta – Džounsa), kurai savulaik, izrādās, bijušas romantiskas attiecības ar Breda Pita Rastiju, un visam pa vidu vēl iemaisīt eiropiešu kriminālistu (Vinsents Kesels), kam neizturami “kantis rīvē” Oušena atzīšana par pasaules slīpētāko zagli? Abu filmu kopsakarā nabaga Denija un draugu aiztriekšana uz Eiropu tiešām izskatās visai viduvēji idejiski motivēta, scenāriski blāva. Taču, nenoliedzot, ka “Duča” tapšanā svarīgu lomu spēlējusi vēlme saraust papildu “piķi” uz iepriekšējo panākumu rēķina, operatordarba (kas efektivitātes ziņā ne ar ko neatpaliek no iepriekšējās filmas) un aktieriskas veiksmes epizožu dēļ visu skaidrot tikai ar to tomēr šķiet pārāk ciniski. Tam noteikti pievienotos vairums “Oušena vienpadsmit” fanu.
