Glūdas pagasta zemnieku saimniecībā «Putriņas» pērnais gads noslēdzās uz pozitīvas nots. Saimnieka dēls Raitis Veidliņš saņēma Zemkopības un Vides ministriju organizētā konkursa «Sējējs 2004» veicināšanas balvu.
Glūdas pagasta zemnieku saimniecībā “Putriņas” pērnais gads noslēdzās uz pozitīvas nots. Saimnieka dēls Raitis Veidliņš saņēma Zemkopības un Vides ministriju organizētā konkursa “Sējējs 2004” veicināšanas balvu. Arī uz 2005. – lepnā gaiļa – gadu Veidliņu ģimene raugās cerīgi.
Jauno gadu R.Veidliņš sāka ar vēlēšanos, lai tas saimniecības izaugsmē būtu vēl labāks nekā iepriekšējais. Tas gan “Putriņām” bijis veiksmīgs – iegūtas augstākas ražas, pamazām sākta tehnikas parka maiņa un iegūta “Sējēja” veicināšanas balva – 250 latu un diploms. Atgādinām, ka žūrijas komisija ieradās tieši pie R.Veidliņa, kas startēja apakšgrupā “Veiksmīgākais jaunais zemnieks agronoms”, ko organizēja Latvijas Agronomu biedrība, Latvijas Jauno zemnieku klubs un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultāte. “Piedalīties konkursā ierosināja Jauno zemnieku klubs, kura biedrs esmu gan es, gan brālis Jānis,” teic Raitis.
Gaida finansējumu no ES
Zemnieku saimniecības “Putriņas” rīcībā ir 200 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tai skaitā 130 hektāru pašu īpašumā. Uz jautājumu, kas tiek audzēts, Raitis smaida: “Viss, ko vien var iedomāties!” Vēlāk noskaidrojam, ka Veidliņu ģimenes laukos aug burkāni, sīpoli, kartupeļi, kvieši, mieži, rapsis un lopbarība. Graudus un rapsi “Putriņu” saimnieki nodod kooperatīvam “Latraps”, kura biedrs tā ir, savukārt dārzeņi aizceļo uz kooperatīvo sabiedrību “Tupenis”. Tās izpilddirektors ir Raita brālis Jānis.
“Putriņu” tehnikas parks ir gandrīz jauns. Saimniecība vēl pēdējā brīdī paguva iesniegt projekta pieteikumu, lai pretendētu uz ES struktūrfondu līdzekļiem jaunas rulonpreses, ietinēja, sējmašīnas, arkla un kultivatora iegādei. Raita brālis zina teikt, ka projekts ir apstiprināts, taču trūkst finansējuma. Ļoti daudzi Latvijas zemnieki iesniedza savus biznesa plānus, un lielās lauku uzņēmēju aktivitātes dēļ īsā laikā tika pieteikta lielāka naudas summa par pieejamo.
“Piena lopkopība Latvijā ir sakārtota”
Kad sākam runāt par lopkopību, Raitis norāda, ka šajā jautājumā labāks speciālists ir viņa tēvs saimniecības īpašnieks Jānis Veidliņš. “Putriņās” mīt 34 slaucamas govis un 28 telītes. Izslaukums ir līdz 5000 kilogramu gadā no govs. “Ņemot vērā, ka saimniecībā nav augstvērtīgu šķirņu govis, tas ir normāls rādītājs. Savulaik pirkām, kādas ragaines vien varējām dabūt. Pārsvarā mums ir Latvijas brūnās, lai gan melnraibās ir ražīgākas,” stāsta J.Veidliņš. Viņš drīzumā plāno ierīkot visiem standartiem atbilstošu mēslu krātuvi, izveidot slaukšanu piena vadā un pārveidot fermu, lai govis nebūtu jātur piesietas. “Manuprāt, šobrīd piena lopkopība ir viena no sakārtotākajām lauksaimniecības nozarēm valstī. Rīgas Piena kombināts, kam jau ilgu laiku esam uzticīgi, laikus samaksā par nodoto pienu. Tā ir zināma drošība,” spriež J.Veidliņš. “No kā ir lielāki ienākumi – lopkopības vai augkopības? Apmēram vienādi. Ir gadi, kad nav gaidītās ražas. Tomēr vēlāk ienākumu apjoms no abām nozarēm vienalga izlīdzinās,” teic Jānis juniors. Arī pērnā gada laika apstākļi “iedzēla” “Putriņām”. Kartupeļu laukā nebija, ko novākt. “Par laimi, saimniecībā ienākumi sakārtoti tā, lai kādā brīdī pēkšņi nebūtu “jāsēž uz sēkļa”. Cauru gadu ir piena nauda, bet rudenī saņemam par izaudzētajiem graudiem un dārzeņiem. Kaut kā dzīvot varam,” Jānis vecākais ir optimistiski noskaņots.
Soli pa solim visi kopā
“Putriņu” īpašnieks var lepoties – kopš saimniecības dzimšanas viņam ir divi krietni palīgi – abi dēli. 22 gadus vecais R.Veidliņš patlaban studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes maģistrantūrā, bet J.Veidliņš, kas nosvinējis 23. dzimšanas dienu, ir Ekonomikas fakultātes maģistrants. Iegūtās zināšanas brāļi liek lietā darbā tēva zemnieku saimniecībā. “Katram allaž bijuši savi pienākumi. Soli pa solim saimniecības attīstībā esam spēruši kopā,” klāsta saimnieks. Par to, ka pēdējā laikā daudzi jaunie pamet lauku mājas un savas karjeras kāpnes meklē citur, viņš prāto: “Vajag ieinteresēt jauniešus darbā lauksaimniecībā, kamēr viņi vēl ir bērni. Mani puikas ar saviem pirmajiem pienākumiem laukos iepazinās jau 12 gadu vecumā. Visi vecāki var sapņot, lai viņu atvases būtu tik lieliski palīgi. Man ar dēliem paveicies.” “Tas nav viegls darbs, taču mums patīk,” smaidot piebilst R.Veidliņš.
