Izstāde Alunāna memoriālajā mājā stāsta par to, kā tēju dzēruši mūsu senči un kā to dara citur pasaulē.
Izstāde Alunāna memoriālajā mājā stāsta par to, kā tēju dzēruši mūsu senči un kā to dara citur pasaulē.
Piectūkstoš gadu veca leģenda vēsta, ka tēju atklājis kāds ķīniešu valdnieks, kas ceļojuma laikā piestājis lauka malā atpūsties un uzlicis vārīties ūdeni. Nejauši ūdens traukā iekritušas kāda blakus augoša krūma lapiņas, un dzēriens valdniekam iegaršojies…
Papildus senu tējas dzeršanas piederumu ekspozīcijai muzejnieku apkopoti teksti sniedz īsu ieskatu bagātajās tējas gatavošanas tradīcijās Ķīnā, meditatīvo tējas ceremoniju mākslā Japānā, arī tajā, kā par Eiropas “tējas nācijām” 17. gadsimtā kļuva angļi un krievi. Latvieša ikdienā dzērienu izvēlē gan tagad, gan senāk ar tēju spēcīgi konkurē kafija (izstādē to apliecina veclaicīgās cigoriņu maļamās dzirnavas), bet, lieki piebilst, kopš iekļaušanas Krievijas impērijā vēsturiskie apstākļi mūs tuvinājuši tai arī izpratnē par tējas dzeršanas tradīcijām. Pēc tējas gatavošanas izmēģinājumiem uz atklātas uguns visai ātri Krievijā iedzīvojās aizguvums no Persijas – patvāris: ūdens tilpes un ogļu tvertnes apvienojums, kas līdz pat elektrifikācijas ērai stabili apliecināja savu ekonomiskumu un ērtumu (arvien pie rokas karsts dzēriens, turklāt ogles var izmantot ar citos saimniecības agregātos – gludekļos).
Goda vietu ekspozīcijā ieņem Tulā, Ņižņijnovgorodā, arī tepat Rīgā darināti patvāri, kas tapuši no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam un pirms simt gadiem savus uzdevumus uzticīgi pildījuši daudzviet Zemgalē.
Starp citu, tāpat kā tēju, arī tās brūvēšanas agregātu par savu izgudrojumu uzskata ķīnieši.
