«Zvans… Man tās ir aicinājuma un mierinājuma skaņas,» teic skolotāja Gunta Micāne, kurai mājās ir zvanu kolekcija.
“Zvans… Man tās ir aicinājuma un mierinājuma skaņas,” teic skolotāja Gunta Micāne, kurai mājās ir zvanu kolekcija. “Zvanus laiku pa laikam jāpastrinkšķina, jāpaskandina. Tas attīra māju.”
Viņas mājās nav modinātāja, jo šis zvans, kā saka kundze, “sit ārā no sliedēm, ir satraucošs”. “Ja vajag agri celties, katrs var uzlikt personisko zvanu, bet, ja netici savām spējām, tad iespējams piezvanīt draudzenei, kas sirgst ar bezmiegu, un uzticēties viņai,” joko G.Micāne.
Micāniem nav arī durvju zvana. “Tas nav vajadzīgs. Notiek “saruna” par ienākšanu. Pieklauvē vienā durvju pusē, atklauvē otrā. Bet telefona zvani ir patīkami, jo tad kāds cilvēks zvana, lai parunātos.” Tāda ir Micānes kundzes attieksme pret funkcionālajiem zvaniem. Sirsnīga tā pret skolas zvanu.
“Man tas nozīmē arī profesionālu attieksmi. Kad sāku strādāt skolā, nebija elektriskā zvana. Vēl tagad, ievadot bērnus pirmajā klasē, izvadot vidusskolēnus, daudzās skolās lieto īstu zvanu.
Ar zvaniem G.Micānei ir īpašas attiecības. Interesanti, ka bērnu dienu mājās kāds zvans, kas bijis iesiets bumbieres galotnē, izauga augstu kopā ar koku. Jo lielāka auga bumbiere, jo augstāk tika zvans.
Viņas zvanu kolekcija nav tik daudz kvantitatīva, cik apjomīga pēc satura. Zvaniņi – stikla, metāla, keramikas, fajansa. Pēdējais laimēts loterijā – ļoti skaists, ar vijoli un ziediem greznots, pirmais ir kā atmiņa no mirkļiem pie Niagāras – stikla, ar krāsainu skatu un jauku, dzidru skaņu. “Tad ievēroju, ka katram štatam Amerikā ir savs zvans, tāpēc nolēmu iegādāties vēl pāris simbolu.” Zvanus savai mammai kā suvenīrus vedušas arī abas meitas – Dace budistu reliģiski rituālu zvanu, bet Sandra no Vatikāna.
Ļoti īpašs zvans atceļojis no Norvēģijas. To uzdāvinājusi kāda bijusī skolniece. “Šis stāsts ir skumjš. Zvaniņu meitenei tētis jūrnieks atvedis no Norvēģijas. Kad tētis aizgāja mūžībā, šo dārgumu atdeva man. Vārdos nav izsakāms, cik ļoti vērtīgs man ir šis zvaniņš.” Un uz plaukta sagūluši mazi aicinājuma simboli no Skandināvijas, Bulgārijas, ASV, Itālijas, Anglijas, Grieķijas.
Zvans no Anglijas gan kopējā kolekcijā ir ar īpašām vajadzībām – saplīsis. Iespējams, vajadzētu salīmēt.
G.Micānei ir arī divi publicēti dzejoļi par zvaniem. Viens no tiem veltīts Kārķu baznīcas zvanam, kas izliets Liepājā un uzstādīts Kārķos 2000. gadā. Un šī īpašā visai Latvijai pāri pārceļojošā zvana skaņa G.Micānes dzejolī attēlota kā lūdzoša, sāpīga un svinīga.
