Izlasot 4. janvārī «Ziņās» publicēto uzņēmēja G.Vītoliņa viedokli «Par visu jāzina kaut kas, par kaut ko – viss», radās pārdomas, kuras nespēju paturēt pie sevis.
Izlasot 4. janvārī “Ziņās” publicēto uzņēmēja G.Vītoliņa viedokli “Par visu jāzina kaut kas, par kaut ko – viss”, radās pārdomas, kuras nespēju paturēt pie sevis.
Mani kā studenti, kas nākusi no laukiem, patiesi pārsteidza uzņēmēja viedoklis, ka studenti neprot dzīvot un strādāt. Pašlaik augstskolās ienāk jaunas profesionālās studiju programmas, daudzas vecās no akadēmiskajām tiek pārveidotas par profesionālajām. Studentam pēc augstskolas absolvēšanas paveras plašākas iespējas darba tirgū. Tas nenozīmē, ka prasības ir zemākas nekā akadēmisko studiju programmu studentiem. Drīzāk pretēji, jo jāapgūst ne vien teorija, bet tā arī praktiski izmanto.
Studējot esmu sapratusi, ka augstskolā nav iespējams iemācīties visu. Tomēr tā ir pirmā dzīves skola, kad students aiziet no pierastās ģimenes ligzdas un nostājas uz savām kājām. Nav neviena, kas viņa vietā gatavo ēst vai mazgā zeķes. Arī ar studijām jātiek galā pašam. Tieši tādēļ uzskatu, ka augstskolā studenti iemācās būt patstāvīgi un, nebaidīšos teikt, pielāgoties jebkuriem apstākļiem.
Par maka satura plānošanu runājot, jāatzīst – tas ir tik plāns, ka vēders spiež strādāt paralēli studijām ne vien dienās, bet arī vakaros un naktīs. Nu nepietiek studentam iztikai, ja vecāki dzīvo laukos un knapi paši spēj nopirkt maizi. Tomēr viņi vēlas, lai atvase iegūtu izglītību, un tas kalpo par veidu, kā izrauties no nabadzības un veidot labāku savu dzīvi, apkārtējo vidi un valsti.
Augstskolas vienmēr bijušas pret to, ka jaunieši paralēli studijām strādā. No tā cieš izglītības kvalitāte. Vai viņi meklētu darbu, ja valstī nebūtu tik liela nabadzība? Mūsu studenti nav jāsalīdzina ar Rietumeiropu, jo arī šeit viņi strādā kā dienās, tā vakaros un naktīs, turklāt vasarās pelnīt dodas uz ārvalstīm.
Mani izbrīna tas, ka pašreiz neviens neredz vai nevēlas redzēt – liela daļa jauniešu, studentu, augstskolu absolventu, kas nespēj atrast darbu Latvijā, dodas uz ārvalstīm strādāt to pašu darbu lauksaimniecībā, taču par daudz lielāku algu. Pēc atgriešanās par nopelnīto var iegādāties kādu stūrīti, kur dzīvot, jo ar kaut kā ir jāsāk. Gandrīz katrs otrais students pieļauj iespēju meklēt darbu, jo citu izeju neredz.
Ko darīt jaunietim, kurš beidzis augstskolu un kuram kabatā studiju un studējošā kredīta parādi, nav savas dzīvesvietas, bet darbu atrast nevar pieredzes trūkuma dēļ vai to arī iespējams atrast par minimālo algu, ar ko, labākajā gadījumā, segt mēneša kredīta nomaksas summu. Nekas cits neatliek, kā strādāt Anglijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citur. Vai tā jānotiek pēc augstskolas beigšanas? Uz ārvalstīm var doties arī bez augstākās izglītības.
Pēdējos gados augstskolām ir grūti saprast, kādi speciālisti nepieciešami uzņēmējiem, jo biznesa vide nemitīgi mainās. Mainās arī pieprasīto speciālistu darba tirgus, bet jāstudē vismaz četri gadi. Jāmeklē saikne ar uzņēmējiem, lai pēc studijām tie dotu iespēju studentiem pierādīt sevi kā augsti kvalificētus speciālistus. Uzņēmējiem arī jāpieņem jauni speciālisti, kas spēj sniegt daudz jaunumu uzņēmuma attīstībā. Tomēr nevar gaidīt, ka jaunais darbinieks veiks piecu citu darbus vienlaicīgi.
Protams, pašlaik kā studentiem, tā uzņēmējiem neklājas viegli. Taču aicinu paskatīties no jaunā cilvēka skatījuma un viņa spējām. Palīdzēsim cits citam, lai kopā izdodas labāk.
Inese Vīgante, LLU 4. kursa studente
