2004. gads daudzās nozīmēs bija citāds. Par citādu tas izvērsās arī Latvijas nevalstiskajām organizācijām, jo spēkā stājās tā saucamā NVO likumdošanas pakete (biedrību un nodibinājumu likumi).
2004. gads daudzās nozīmēs bija citāds. Par citādu tas izvērsās arī Latvijas nevalstiskajām organizācijām (NVO), jo spēkā stājās tā saucamā NVO likumdošanas pakete (biedrību un nodibinājumu likumi). Nule publicēti jaunākie dati par “nevalstiskā” sektora atpazīstamību sabiedrībā. Tie ir pārdomas rosinoši.
Socioloģisko pētījumu kompānija “Market Lab” NVO popularizēšanas projekta ietvaros pērn veica divas identiskas aptaujas, lai noskaidrotu NVO tēlu Latvijas sabiedriskajā domā. Gada sākumā veiktā aptauja liecināja, ka par NVO dzirdējuši 38 procenti aptaujāto, bet gada beigās šis procents jau bija dubultojies, 77 procentiem aptaujāto sakot, ka NVO nav gluži tas pats, kas NLO. Kaut gan NVO atpazīstamības straujais kāpums ir vērtējams kā sasniegums, kas ierakstāms 2004. gada Latvijas priecīgo notikumu sarakstā, tomēr, apskatot situāciju detalizētāk, ar minētajiem skaitļiem jābūt vismaz piesardzīgiem.
Manuprāt, tos pareizāk būtu interpretēt nevis kā būtisku ilgtermiņā realizētas stratēģijas atskaites punktu, bet gan kā mirkļa uzplaiksnījumu, kas tikpat acumirklīgi var pazust. Vēl jo vairāk izzušanu pastiprina fakts, ka šāda stratēģija visus 90. gadus nemaz nav pastāvējusi. Tikai pašlaik ir manāmi pirmie nopietnie stratēģiskas ievirzes meti valsts programmas “Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana 2005. – 2009. gads” veidolā, kas gan pēc intensīvas sabiedriskās apriešanas joprojām “projektējas” kaut kur ierēdņu apspriedēs. Taču runa būtībā ir par faktoriem, kas veicinājuši NVO popularitāti. Galvenokārt tie ir vienādojami ar ne tām ierastākajām NVO darbībām, piemēram, piketi, mītiņi, masveidīgas “nejaušas satikšanās” Rīgas centrā un tamlīdzīgi, kuras cauru gadu varējām novērot gan krievvalodīgo tiesību aizstāvētāju, gan neveiksmīgās kandidātes uz eirokomisāra amatu Ingrīdas Ūdres “nevalstisko” pretinieku personās. Vārdu sākot, mans pieņēmums ir šāds: NVO atpazīstamība saistāma ar NVO kvalitatīvo “šovošanu”, nevis ar nopietnu un sistemātisku darbu. Jēdziens “šovošana” šajā gadījumā atvasināts no vārda “šovs” jeb izrāde.
Šis pieņēmums ietver vairākas bīstamas sekas: ja sabiedrība NVO pazīst tikai pēc nosacīti radikāliem rīcības aktiem, tad normāla, dialogā sakņota sadarbība faktiski kļūst neiespējama, jo tā nav pietiekami pievilcīga nedz sabiedrībai, nedz plašsaziņas līdzekļiem, kas lielā mērā šo sabiedrības noskaņojumu iespaido. No otras puses, arī pašām NVO turpmāk var rasties (manuprāt, ir jau radies) mānīgs priekšstats, ka, tikai paveicot kaut ko traku, iespējams eksistēt. Tādējādi netaisnīgi tiktu diskreditēts tas plašais pilsoniskās sabiedrības segments, kas dienu no dienas apliecina savu nesavtīgumu, risinot dažādas sociālas problēmas.
2004. gadā NVO deva labu mācību Latvijas politiskajai elitei, jo lika tai nedaudz pabaidīties, taču tai pašā laikā šīs radošās NVO aktivitātes ne vienmēr bija vērtējamas tikai ar plus zīmi, tāpēc, lai arī dažs kritizēja Valsts prezidenti par viņas izteikumiem sakarā ar “Delnas” protestiem pret Ūdri, tomēr diskusiju par NVO tiesībām rīkoties sabiedrības vārdā es nevērtēju kā tikai negatīvu parādību, jo šoreiz tajā bija arī kaut kāda jēga, proti, starp publiskās politikas spēlētājiem (pilsonisko sabiedrību un politiķiem) tika precizētas (sa)darbības robežas.
Ja statistika un citi valstī notiekošie procesi runā par labu NVO attīstībai, tad tam nevajadzētu aizmiglot skatu uz pilsonisko sabiedrību kopumā, jo vēl aizvien tā sirgst ar hroniskām kaitēm, kas reducējamas iedzīvotāju privāto mērķu nesamērīgā dominantē pār publiskajiem mērķiem un daudzu cilvēku nespējā apjēgt telpu, kas atrodas tālāk par viņa dzīvokli, darba vietu un lielveikalu.
