Jau vairākus gadus vairākas ar Latvijas dabas aizsardzību saistītās organizācijas pievērš sabiedrības uzmanību kādam īpaši aizsargājamam dzīvniekam, putnam, kukainim, kokam un augam.
Jau vairākus gadus vairākas ar Latvijas dabas aizsardzību saistītās organizācijas pievērš sabiedrības uzmanību kādam īpaši aizsargājamam dzīvniekam, putnam, kukainim, kokam un augam. Šogad par tādiem izvēlēti lielais susuris, ziemeļu gulbis, skudrulauva, pundurbērzs un meža silpurene.
Daži no minētajiem floras un faunas pārstāvjiem sastopami arī mūsu pusē. Piemēram, kaut arī meža silpurene ierakstīta aizsargājamo augu sarakstā, katru gadu vides sargi, veicot reidus ziedu pārdošanas vietās uz ielām, atraduši tirgotājus, kas vēlas nopelnīt uz dabas rēķina. Savukārt ziemeļu gulbjus ik pavasari interesenti var novērot netālu no Jelgavas pie Svētes ietekas Lielupē.
Guļ kā susuris
Tā esam raduši teikt par cilvēkiem, kam miegs ir pirmajā vietā. Šogad lielais susuris, kuru mēdz dēvēt arī par miega peli, dižsusuri un gulētājžurku, izraudzīts par 2005. gada dzīvnieku. Izvēli jau piekto gadu pēc kārtas veic Latvijas Dabas muzeja speciālisti. Uz šo titulu vienmēr pretendējuši Latvijā reti sastopami un ar likumu aizsargājami dzīvnieki.
Lielais susuris pieder pie grauzējiem, kas ir sugām bagātākā Latvijas zīdītāju kārta. Valstī sastopamas četras susuru sugas – lielais, meža, dārza un mazais susuris –, un tās visas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā, kā arī ES apdraudēto sugu sarakstā.
Parasti lielais susuris mīt vietās, kur ir veci lapu, kā arī dobumaini koki, seni dārzi un parki. Zinātnieki uzskata, ka Latvija ir šīs sugas izplatības ziemeļu daļa, tāpēc pie mums tā sastopama visai reti, un viņi būtu pateicīgi par ikvienu ziņu, ja redzēti šie dzīvnieki. Susura ķermeņa garums ir 15 – 20 centimetru, bet masa – 150 – 180 gramu. Mugura un sāni ir pelēki vai brūnganpelēki ar sudrabainu nokrāsu. Vēders un krūtis baltgani ar dzeltenīgu nokrāsu. Pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām, aste vienmērīgi kupli apmatota (augšpuse pelēka, bet apakšpuse viduslīnijā baltgana). Parasti savus midzeņus lielais susuris iekārto koku dobumos (retāk alās augsnē) vai labi apslēptās vietās, kā arī ēkās.
Ziemeļu skaistulis
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par gada putnu izvēlējusies ziemeļu gulbi. Gada putna akciju LOB rīko jau desmito reizi, un pērn par to bija izraudzīts baltais stārķis. Ziemeļu gulbji Latvijā un Eiropā ir aizsargājama putnu suga un iekļauti ES direktīvā par savvaļas putnu aizsardzību. To ligzdošanas vietās veidojami īpaši mikroliegumi.
Parasti Latvijā lielākā daļa ziemeļu gulbju ligzdo Kurzemes pusē nelielos dīķos, ezeros, vecupēs un bebrainēs. Pie mums, tāpat kā citur Centrālajā un Austrumeiropā, šo putnu skaits pēdējos gados pakāpeniski palielinājies. Latvijā pirmo reizi to ligzdošana tika novērota 1973. gadā, bet pašlaik ligzdojošo ziemeļu gulbju skaits vērtējams ap 150 – 200 pāru. Vērojamas arī pretējas tendences. Kā atzīst šis sugas pētnieks Ruslans Matrozis, iestājoties zivkopības panīkumam, samazinās piemērotu ligzdošanas vietu skaits. Tāpēc svarīgi apzināt visas šīs sugas ligzdošanas vietas un veikt darbības to aizsardzībai.
Latvija atrodas arī ziemeļu gulbju migrācijas ceļā – katru pavasari (marts līdz maijs) un rudeni (oktobris līdz novembris) valsti šķērso desmitiem tūkstošu ziemeļu gulbju, kas ligzdo Krievijā. Šajā laikā tie ir ļoti skaļi un var būt sastopami dažādās vietās – iekšzemes ūdeņos, pārplūdušos laukos un jūras piekrastē, putnu skaits var pārsniegt vairākus simtus vienkopus. Jelgavas apkārtnē labākā vieta, kur pārlidojumu laikā lielā skaitā iespējams novērot ziemeļu gulbi, ir Svētes ieteka Lielupē. Jelgavas ornitologs Oskars Keišs tur ziemeļu gulbjus novērojis marta pirmajās dienās. Šī vieta pērn tika iekļauta Eiropas nozīmēs “Natura 2000” īpaši aizsargājamo vietu sarakstā.
Lauva skudrām
Gluži kā skaistumkonkursā Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2005. gada kukaini izvēlējusies skudrulauvu. Tas nozīmē, ka visu gadu tā tiks īpaši daudzināta, lai ar to iepazītos plašāka sabiedrība. Pretendentu godā tika arī istabas muša, kas, izrādās, dod savu artavu sadzīves atkritumu noārdīšanā.
Daudzi būs dzirdējuši par skudrulāci, bet skudrulauva nākusi ausīs nedaudziem. Šie kukaiņi pieder tīklspārņu kārtai, un to pieaugušie eksemplāri ir aptuveni četrus centimetrus gari, līdzīgi spārēm, tikai ļoti neveikli lidotāji.
Latvijā tā ir vidēji reti sastopama suga. Nosaukumu šie kukaiņi ieguvuši no ēdelīgajiem kāpuriem, kas smiltīs izrok piltuves un gaida, līdz tajās iekrīt kāds mazais lempis – skudra –, kas ir šo kukaiņu pamatbarība. Kāpuri, kas ārēji nav līdzīgi pieaugušajiem kukaiņiem, dzīvo un attīstās smilšainā, ļoti sausā, labi iesilstošā augsnē pašu veidotos piltuvveida krāteros. Tie ir ar samērā lielu galvu un ļoti kustīgu, uz priekšu izbīdāmu kaklu un druknu vēderu. No galvas atiet ļoti smaili un spēcīgi sirpjveida žokļi.
Skudrulauvas kāpurs piltuves dibenā ierokas smiltīs un gaida medījumu. Sajutis smilšu nobrukšanu, tas no slēpņa ar spēcīgajiem žokļiem, galvu un kaklu sāk mest augšup smilšu graudiņus un vēl vairāk sarežģī upura izkļūšanu no lamatām.
Neliels un rets
Par 2005. gada koku Latvijas Dendrologu biedrība pērnā gada nogalē izvēlējusi pundurbērzu. Šajā godā nelielais krūms celts, lai uzsvērtu šīs sugas retumu Latvijā. Dažkārt audzināšanas nolūkos dodamies pie tuvējā bērza salauzt žagaru buntīti, bet pundurbērzs nekādi nederēs jaunās paaudzes audzināšanai. Tie ir vismazākie no Latvijā sastopamajiem bērziem – augums ir tikai 0,3 līdz 0,7 metrs. Sākumā tā jaunie dzinumi ir samtaini matoti, bet vēlāk kaili. Retā krūma lapas ir ļoti savdabīgas – sīkas un ieapaļas. Lapas plātnes garums un platums – aptuveni centimetrs.
Pundurbērzs izplatīts no Ziemeļeiropas tundras līdz pat Polijai un Viduskrievijai. Pie mums tas ir reti sastopams, tāpēc šī koku suga iekļauta Ministru kabineta apstiprinātajā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un Latvijas Sarkanajā grāmatā. “Ziņām” izdevās noskaidrot, ka tuvākā vieta, kur jelgavnieki varētu dabā aplūkot šo retumu, ir Cenas tīrelis. Pirms pāris gadiem zinātniskās izpētes laikā tur tika atrasts arī pundurbērzs.
Neplūc meža silpureni!
“Gada auga” vēlēšanas! Šādi Latvijas Botāniķu biedrība aicināja savus biedrus no diviem kandidātiem – bezdelīgactiņas un meža silpurenes – izvēlēties sev tīkamāko. Gandrīz vienbalsīgi par gada augu viņi izraudzījās gundegu dzimtas meža silpureni. Tas ir neliels, pavasarī sausos priežu mežos ziedošs augs, kuru visbiežāk var sastapt Latvijas austrumu daļā. Zinātnieki izpētījuši, ka pie mums atrodas sugas izplatības rietumu robeža, jo tālāk uz rietumiem silpurene vairs nav sastopama. Dekoratīvo ziedu dēļ meža silpurene iekļauta ne vien Latvijas Sarkanajā grāmatā un ar likumu īpaši aizsargājamo augu sarakstā, bet ir arī Eiropas nozīmes aizsargājama augu suga. Latvijā vēl sastopama otra silpureņu suga – pļavas silpurene. To no meža silpurenes var atšķirt pēc mazāka un ziedkātā nolīkuša zieda, kas neatver savu zvanu pretī saulei, kā to dara meža silpurene.
Lai arī šis augs nav īpaši bieži sastopams, tomēr maijā un jūnijā to nereti var redzēt tirgojam uz ielas. Jāatgādina, ka meža silpureni nedrīkst noplūkt, kur nu vēl pārdot. Vainīgajam draud naudas sods no 10 līdz 500 latiem. Ja kāds neapzinīgs meža īpašnieks iznīcinās vietu, kur sastopams šis augs, būs jāatlīdzina zaudējums par biotopa iznīcināšanu, to apbūvējot, uzarot, transformējot vai citādi bojājot.
