Jau vairākas nedēļas saspringti tiek vētīts jautājums, vai Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai būtu jāpieņem Krievijas prezidenta Vladimira Putina ielūgums un jādodas uz Maskavu, kur 9. maijā atzīmēs apaļu jubileju..
Jau vairākas nedēļas saspringti tiek vētīts jautājums, vai Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai būtu jāpieņem Krievijas prezidenta Vladimira Putina ielūgums un jādodas uz Maskavu, kur 9. maijā atzīmēs apaļu jubileju, kopš sakauts Vācijas fašistiskais režīms. Maskavā tajā laikā notiks ne tikai svinības. Tur tiksies gandrīz visu pasaules ietekmīgāko valstu vadītāji, lai atsevišķā forumā spriestu gan par pagātni, gan valstu, kontinentu tagadni un nākotni. Vakardienas paziņojumā prezidente norādīja, ka 8. maijā Eiropā un Ziemeļamerikā tiks pieminētas Otrā pasaules kara beigas. Viņa teic: “Diemžēl pēc šī visai cilvēcei nozīmīgā notikuma Eiropā daudzas tautas neatguva brīvību un vēl piecus gadu desmitus bija spiestas dzīvot aiz cita totalitāra režīma “dzelzs priekškara”, tajā skaitā brīvību zaudēja Baltijas valstis – Latvija, Lietuva, Igaunija. (..) Pasaules līderi Maskavā pulcēsies 9. maijā – dienā, kad Krievija piemin Otrajā pasaules karā bojā gājušos. Šī cilvēces asiņainākā kara iemesls bija divu diktatoru tieksmes pārvaldīt pasauli. Tieši abu totalitāro režīmu diktatori ir atbildīgi par miljoniem savu karavīru un civiliedzīvotāju dzīvībām. Pieminot Otrajā pasaules karā kritušos un cietušos, mēs nekad nedrīkstam aizmirst Hitlera un Staļina noziegumus.”
Tiktāl par oficiālo vizītes pusi. Tālāk par to, kādas vētrainas diskusijas izraisīja gan iespējamais vizītes fakts, gan arī tas, ka vizītes laikā varētu tikt parakstīts arī tik ilgi Krievijas vilcinātais robežlīgums. Lai kā negribētos, reizi no reizes nākas secināt, ka esam tauta, kas tendēta uz apvainošanos. Turklāt ne parastu. Ja apkārtējā pasaule nesaprot, par ko esam apbižojušies, mums tīk arī uzmest apvainota mazuļa lūpu un sākt šņukstēt. Kāpēc? Atbilde varētu būt, ka lielvaras mūs tiešām nav īpaši saudzējušas. Neesam jau arī paši bez grēka. Nagi tā vien niezējuši ielīst dažā labā kautiņā. Viena otra Kubaņas staņica vēl tagad nelabiem vārdiem piemin latviešu sarkano strēlnieku sastrādāto. Īpaši nav ko lepoties arī par to, ka mūsu tautieši stāvējuši pie pašu vēlāk nolādētās čekas šūpuļa. Pārestību ne pozitīvi vērtējamo darbu uzskaitījumu, šķiet, varētu turpināt bez gala. Un jūtams, ka viens otrs to labprāt arī aizgūtnēm darītu. Pieverot acis un bezgalīgi atkārtojot svēto mantru: mēs esam cietusī tauta, mums visiem jāstāsta, cik esam cietuši, nevienam nedrīkstam piedot…
Pareizi, nedrīkst aizmirst savu vēsturi, savus mocekļus un cīņu par brīvu valsti. Tomēr, lai gan skan banāli, ja būsim mūžīgi vērsti savā pagātnē un vienīgi savās sāpēs, nav ko cerēt, ka mūs sagaida kaut cik jēdzīga nākotne. Tad nav arī cerību, ka kāds kādreiz ieklausīsies mūsu sacītajā. Ja nespēsim palūkoties uz krievu tautu kā staļinisko un fašistisko represiju upuri, žēlošanās, ka pasaulē nepareizi tiek saprasta mūsu leģionāru cīņa, tā arī paliks nesadzirdēta.
Iespējams, skan ciniski, tomēr šai vizītei ir arī pragmatiska nozīme. Pirmkārt, Krievijai nebūs nekādu argumentu neslēgt robežlīgumu. Otrkārt, viņiem nebūs iemesla kārtējo reizi pārmest, ka cildinām tikai vienas puses karotājus. Treškārt, šī būtu tā reize, kad no visaugstākās tribīnes pasaule izdzirdētu to, ko paši čubinām pašmāju virtuvē. I par okupāciju, i par to, kurš pie tā vainīgs. Visbeidzot – Maskavā prezidente jau nebūs viena naidīga pārspēka ielenkumā.
