Katrs dzīves mirklis ir piepildīts ar kādu domu, vārdu, darbību.
Katrs dzīves mirklis ir piepildīts ar kādu domu, vārdu, darbību. Bet viss sākas ar domu. Labas domas mijas ar sliktākām, labie vārdi – ar ne tik labajiem. Visbeidzot – darbi. Tie ir pēc tam. Tas ir tāds kā trīsstūris. Ne vienmēr vienādmalu.
Katram cilvēkam ir kāda vieta, laiks, situācija, kad raisās jaukas domas. Gribas šo mirkli paildzināt, bet tas kā tāds taurenis vasaras vidū – viegls, iepriecinošs, bet brīvs.
Atceros dīvainu mirkli… Bija vasaras vakars, un saules atstātais karstums no šosejas cēlās augšup sildīt jau pavēso gaisu. Gar šosejas malu koki veldzējās vakara rāmumā. Basām kājām, kurpes aiz siksniņām uz elkoņa uzmaukusi, nesu maisiņā desmit brūnas olas. Nez kāpēc tās biju paņēmusi jocīgi – abas saujas sakļaujot tvērienā ar olām vidū. Un pēkšņi sajutu, cik tās olas ir jocīgas. Ieapaļi ovālas, trauslas, cepamas, vārāmas, krāsojamas, sitamas. Jocīgi, ka tas, ko vista kladzinādama atstāj ligzdā, ir tik apaļš un daudzveidīgs, ar dzīvību iedīglī.
Tas bija ļoti brīnišķīgs vasaras vakars – basu kāju un dzīvības pilns. Atjausma, ka joprojām esmu spējīga bērnišķīgi brīnīties, uz mirkli padarīja laimīgu. Kāds gudrais teicis, ja cilvēks ir optimists vēl pēc četrdesmit, viņš zinot pārāk maz. Protams, ka es nezinu, kā tā ola tur tajā vistā formējas. Ķīmisks, bioloģisks process. Bet brīnums paliek. Un ja gudrība nozīmē būt pesimistam, tad es nemaz to nevēlos.
Mirkļos, kad spējam par visu brīnīties, varbūt daudziem no mums gribas būt ilgdzīvotājiem? Veciem, sakaltušiem, maziņiem, ar smieklīgi bērnišķīgām, bet dzīves gudrām acīm abās deguna pusēs. Redzīgām. Noteikti redzīgām.
Kad man jautātu, ko tu vēl vēlies līdztekus spējai brīnīties un spējai saredzēt, teiktu – sasmaržot. Pēc smakas var noteikt, labs vai slikts, dabisks, vai mākslīgs. Gribētos sajust priežu, jūras, zāles, siena un kafijas smaržu, par to esmu droša. Ja gribu smaržu, būs jājūt arī smaka.
Vēl gandrīz divpadsmit mēnešu, kuros paralēli pieauguša cilvēka saprātīgajai rīcībai, atbildībai un pienākumiem varēsim brīnīties par to, ka mēs funkcionāli uz karstas pannas uzmetam olu un esam paēduši. Nav jāsajūt zemeslodes apaļums, lai sāktu mīlēt pasauli. Pietiek ar olu plaukstā, lai sevī mīlētu to bērnu, kas nekad nenomirst. Ja vien cilvēks pats sevī to nenogalina – spēju brīnīties. Brīnīties par labo un ļauno, svēto un nesvēto, gudrību un muļķību un uzdot sev jautājumu, kā tas viss tik labi turas kopā un viens otru papildina.
