«Pustrešais pasaules karš» – tā 1967. gada 17. un 18. oktobrī Latviju skārušo orkānu nosaucis dzejnieks, kas savu vārdu saprotamu iemeslu dēļ padomju laikā neminēja.
“Pustrešais pasaules karš” – tā 1967. gada 17. un 18. oktobrī Latviju skārušo orkānu nosaucis dzejnieks, kas savu vārdu saprotamu iemeslu dēļ padomju laikā neminēja.
Dzejnieka patiesīgās vārsmas ar roku ierakstītas Latvijas Meža problēmu zinātniski pētnieciskā institūta apkopotā albumā, kurā publicēts pārdesmit fotogrāfiju, kas stāsta, kādi pēc šā orkāna izskatījās Kurzemes meži. Pēc pirmā pūtiena mežu zinātnieku profesionālajā žurnālā parādījās viedoklis, ka līdzīgs orkāns nav piedzīvots pēdējos 300 vai pat 700 – 800 gados. Tātad varbūt pat visā Latvijas rakstiski fiksētajā vēsturē! No šā secinājuma varēja domāt, ka nākamais spēkā līdzīgs orkāns Latviju piemeklētu atkal pēc vairākiem simtiem gadu, taču tas atnāca pēc diviem gadiem un 13 dienām – 1969. gada 1. novembrī.
Par šā gada
8. – 9. janvāra dabas stihiju, kas Zemgalē, Jelgavas rajonā, iespējams, būtu kvalificējams nevis kā orkāns, bet gan auka, pilnīgas ziņas vēl nav apkopotas. Pirmie iespaidi, piemēram, valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Zemgales mežsaimniecības izpilddirektoram Ilgonim Rozītim ir tādi, ka meži vismaz Jelgavas rajonā cietuši mazāk. Bēdīga likteņa ironija, ka gan 1967., gan šajā gadā atkal vienai LLU fakultātei nopostīts jumts. Toreiz – jaunuzceltajai Veterinārmedicīnas, tagad – Tehniskajai. Jelgavas vispārizglītojošo skolu jumtus sešdesmito gadu orkāni gan saudzēja. Toties tagad tas tika norauts 5. vidusskolai.
Kā uzvedās Lielupe? Pagājušās svētdienas rītā, kad vējš mazliet pierima, ejot gar Driksu uz tirgu, varēja manīt, ka upe teju, teju varētu pārklāt J.Čakstes bulvāri. Valgundes pagasta Mierlaukos, kas atrodas pie vecās kuģu piestātnes, jau bijusi sagatavota motorlaiva, ja pārplūdīs lauki un ceļš, kas no Lielupes ved uz Kalnciema šoseju. Profesors Ansis Zīverts, kas pirmdienas rītā pie pils veica mērījumus, teic, ka 9. janvārī Lielupe pie Jelgavas sasniedza augstāku līmeni nekā 1969. gada orkānā. Tagad tas pie pils bijis 1,70 m virs posteņa nulles, bet toreiz par centimetriem divdesmit zemāk – ap pusotru metru.
Tas gan nenozīmē, ka šoreiz no Rīgas jūras līča vējš iedzina Lielupē lielāku ūdens daudzumu. Vienkārši šoziem Lielupes vidustecē bija augstāks līmenis jau pirms stihijas. To radīja siltajā janvārī kusušais sniegs un lietus. Tādēļ vējam nevajadzēja tik ļoti lielu spēku kā 1969. gadā, lai Lielupe pie Jelgavas paceltos augstāk. Atšķirībā no 1969. gada, kad lielākais vēja brāziens bija ziemeļrietumu virzienā, šoreiz tam vairāk bija izteikts rietumu virziens. Tas ir mazliet vairāk garām Lielupes, Daugavas un Gaujas ietekām jūrā. Toties manāmāk cieta igauņi. Šajā janvārī Rīgas jūras līča austrumu malā – Pērnavas līča krastos – plūdi sasniedza rekordaugstumu.
Jāatgādina dabas ābeces patiesība, ka par jūras ūdeņu izraisīto plūdu risku var brīdināt arī barometrs. Proti, ūdens līmeni Rīgas jūras līcī regulē ne tikai vējš, bet arī atmosfēras spiediens. Jo tas zemāks, gaiss spiež mazāk, jo jūra spēj celties augstāk.
Visas Latvijas mērogā būtiskākā atšķirība starp 8. un 9. janvārī piedzīvoto stihiju un tām, kas notika 1967. un 1969. gadā, ir tāda, ka, par laimi, pateicoties Dievam un daudzu līdzcilvēku pūlēm, šoreiz nebija cilvēku upuru. 1967. gada 17. oktobrī Liepājā noslīka divi no Ziemeļu mola jūrā ierauti makšķernieki. 1969. gadā bojāgājušo bija vairāk. Rīgā, evakuējot plūdos cietušos no Vējzaķu salas (mūsdienās šī vieta vairs nav sala), apgāzās armijas bruņutransportieris un noslīka seši cilvēki. Rīgas Dzimtsarakstu arhīvā, skatoties datus par 1969. gada 1. un 2. novembri, ir ieraksti par vairākiem nāves gadījumiem, ko izraisījušas galvas traumas. Ļoti iespējams, šo traģisko nelaimju cēlonis ir krītoši priekšmeti, ko vējš nopūtis no māju jumtiem vai balkoniem. Laikraksti padomju laikā par tādām lietām klusēja.
Nešaubos, ka 8. un 9. janvāra stihijā arī Zemgalē bija savi varoņi – par spīti sarežģītajiem apstākļiem, attapīgi cilvēki. Vienīgi pagaidām “Ziņām” nav veicies atrast nevienu, par ko varētu uzrakstīt. Lūdzu lasītājus, kas ir pateicīgi kādiem labdariem par palīdzību vētrā, to darīt zināmu plašākai sabiedrībai. Žurnālista darbā ne vienreiz vien esmu manījis, ka tie varonīgākie cilvēki no publicitātes kautrējas.
