Jau pasen vairs nav Jaunsvirlaukas skoliņas lielceļa Staļģene – Stūrīši malā pāris kilometru no Lielupes.
Jau pasen vairs nav Jaunsvirlaukas skoliņas lielceļa Staļģene – Stūrīši malā pāris kilometru no Lielupes. Tomēr toreizējiem skolas bērniem un pedagogiem šī vieta aizvien svēta. Kopš 2004. gada 20. augusta par to atgādina piemiņas akmens alejas galā. Tā mūsu pateicības zīme, tapusi ar Jaunsvirlaukas pagasta saimnieces Jelgavas Padomes priekšsēdētājas Intas Savickas un atsaucīgo Jaunsvirlaukas iedzīvotāju atbalstu.
Domās droši vien ne man vienīgajam rodas vēlēšanās pārstaigāt aizlīdzinātās takas un taciņas. Tad sentiments jaucas kopā ar realitāti. Nav vairs šajā pagasta nostūrī vairāku reiz iztālēm pamanāmu māju – Lubenieku, Mauriņu, Melnbāržu, Graudiņu un citu. Šovasar ar klasesbiedru Jāni Šlosbergu aplūkojām Lustus, kur darbojās ambulance un vietējā slimnīciņa. Tagad aiz dadžu un citu nezāļu biezokņa vīd vienīgi mēmi sarkanu ķieģeļu mūri. Par to, cik lustīga dzīve Lustos kūsājusi vēl 50. gadu beigās, grāmatā “Mūsu jaunu dienu zeme – Jaunsvirlauka” stāsta akadēmiķis Jānis Freimanis. Bēdīgs skats uz sagumušo klubiņu iepretim Brāļu kapiem, kur savulaik tika rādītas trofeju filmas un notika deju vakari. Sabiedriskās dzīves centrs no šā pagasta (agrāk – ciema) gala vēl kolhozu laikos neatgriezeniski pārcēlās uz Staļģeni. Mūsu krustu šķērsu izstaigātajai kvadrātjūdzei starp Lielupi, Svitenes upīti un kādreizējo krejotavu Ražu bija atvēlēts pusaizmirstas nomales statuss.
Tāpēc visa cieņa un apbrīna tiem absolventiem, kas palikuši uzticīgi šim it kā maz pievilcīgajam nostūrim. Viens no viņiem ir Jaunsvirlaukas skolas pēdējā (1970) izlaiduma pārstāvis Indulis Branaburgs, kas Ozolu mājās pašā Svitenes krastā iekopis košumkrūmu paradīzi un kokaudzētavu. Viņa nopelns arī tas, ka apkārt skolas piemiņas akmenim ieaudzis dzīvžogs. Druvu mājās saimnieko Jānis Riekstiņš, bet Smedēnos – vietā, līdz kurai savulaik no Jelgavas regulāri kursēja kuģītis, – allaž pretim smaidoša panāks Inta Medaine.
Saulcerīte Viese savā pēdējā grāmatā “Mūžīgie spārni” vēlreiz apstiprinājusi, ka vairāk nekā pirms gadsimta Jaunsvirlaukas Ķiplokos kā jauna mājskolotāja strādājusi Elza Rozenberga. Runa, protams, ir par visai Eiropai jau 30. gadu beigās pazīstamo Aspaziju. Nav vairs šajā saulē S.Vieses, nav Ķiploku māju netālu no Lieparītes. Atmiņas aizslīd kā smiltis caur pirkstiem, ja vien tās īstā brīdī nefiksējam un neiegravējam nākamībai.
Voldemārs Hermanis, Jaunsvirlaukas septiņgadīgās skolas 1951. gada absolvents
