Zaļenieku pamatskolā skolotāja Elizabete Leite māca mīlēt mūsu valodu un literatūru jau otrajai skolēnu paaudzei.
Zaļenieku pamatskolā skolotāja Elizabete Leite māca mīlēt mūsu valodu un literatūru jau otrajai skolēnu paaudzei. Viņa labprāt atstāsta pedagoga darbā piedzīvotos notikumus.
Noskanēja zvans, iegāju ceturtajā klasē un, paņēmusi žurnālu, sāku pārbaudīt iztrūkstošos. Skolēnu sarakstu pārbraucot, neatsaucās vienīgi Romāns – azartisks, sportisks puika, kas ne vienreiz vien atļāvās izstrādāt kādu labsirdīgu joku. “Taču neatnākt uz stundu – tas jau ir nopietns pārkāpums,” nodomāju. Pārskatīju solu rindas – zēna tik tiešām savā vietā nebija. Taču tad klases viņā malā kaut kas sāka elst un skapstēt. Pie sienas stūrī stāvēja piesliets tepiķis, kas tikko spodrības dienā bija iztīrīts, taču acīmredzot palicis neizritināts. Vēl daži mirkļi, un atklājās, ka ar draugu palīdzību tepiķī ierullējies mūsu trūkstošais skolnieks.
Šo jautro nebēdnību Romāns labprāt atcerējās skolas salidojumos. Un pēc gadiem jau es arī drīkstēju smieties līdzi. Tālākajā dzīvē Romāns ilgus gadus nogāja jūrā un, protams, ir sirsnīgs, cienījams cilvēks.
