Ziema kā jau ziema. Dzīvsudraba stabiņš bija paslējies nedaudz virs nulles atzīmes un liecināja, ka sniegs tik drīz vēl nav gaidāms.
Ziema kā jau ziema. Dzīvsudraba stabiņš bija paslējies nedaudz virs nulles atzīmes un liecināja, ka sniegs tik drīz vēl nav gaidāms. Bija sestdienas vakars, un kaimiņbērni sanāca pie Elizabetes uz dzimšanas dienas svinībām. Kurš pāri laukam, kurš tepat aiz mežiņa, bet visi bija mērojuši dažus kilometrus, lai paēstu no Elizabetes mammas lielās rasola bļodas, kas allaž tika celta galdā svētkos.
Kad dāvanas Elizabete bija saņēmusi un vēderi ar rasolu pieēsti, tika spēlētas spēles, līdz beidzot visi nolēma ķerties pie “nopietnākām lietām”. Zane tepat no Svētes pievārtes palielījās, ka lasījusi kādā mammuķa žurnālā par garu saukšanu. Tas esot makten interesants pasākums, kurā dvēseles dodot ziņu par sevi. Draudzenēm tas likās ļoti aizraujoši. Lai garu saukšana notiktu veiksmīgi, vajagot tikai miltu bļodu, krūzi ūdens un melnu kaķi. Pēc pēdējā “komponenta” nosaukšanas meitenes visas kā viena palūkojās uz stūrī sēdošo Muri, bet tas, sajuzdams ko nelāgu, strauji pielēca kājās un vienā mirklī pameta saviesīgo pasākumu.
“Tā, sāksim ar visu pēc kārtas,” noteica Elizabete un aizsteidzās uz virtuvi pēc miltu bļodas. Lieki neprātojot, viņa iebēra augstākā labuma miltus māla traukā, kurā allaž tika ceptas pankūkas, iesmēla tēva lielajā rīta kafijas krūzē no spaiņa ūdeni un ar katru savā rokā aizsteidzās atpakaļ uz istabu. “Bet kur mēs ņemsim melnu kaķi?” ievaicājās Ilze, jaunākā no garu saucējām. Taču Zanes attapīgums bija ko vērts. Žurnālā neesot teikts, ka kaķim par katru cenu jābūt dzīvam. Draudzenes paskatījās uz Ilzes līdzpaņemto melno spēļu runčuku, kuru tēvs viņai dāvājis sestajā jubilejā un kuru kopš tās dienas meitene nepamet ne uz brīdi. “To gan ne!” sirdīgi pretojās Ilze. Ja nu gari to paņem līdzi aizsaulē? “Nebīsties,” viņu mierināja Elizabete, “beigtāks tas jau vairs nekļūs.” Pēc nelielas stīvēšanās draudzenes pierunāja Ilzi ziedot runci šim svarīgajam pasākumam.
“Komponenti” bija sadabūti, un process varēja sākties. Meitenes vienbalsīgi nolēma izsaukt netālu dzīvojošās tantes Lidijas garu, kas bērnudārzā allaž cienāja mazuļus ar konfektēm. Zane centās restaurēt notikumu gaitu pēc žurnālā lasītā. Kaķis esot jāņem klēpī, pile ūdens jāiepilina miltos, un tad garu saucējam jāizrunā maģiskie vārdi. Elizabete paņēma krūzi un iepilināja ūdens pilienu miltos, Ilze intensīvāk nekā citkārt sāka glaudīt savu mīļo kaķēnu, bet Zane, sašķobījusi seju gluži kā filmās, pilnā balsī sauca: “Melni kaķi ūdenī, milti viņu debesis. Lidijas tante, parādies!” Tikko Zane šos vārdus bija izteikusi, mājā iestājās melna tumsa. Visas trīs garu saucējas izbīlī sāka skaļi spiegt, un Elizabete metās pie gaismas slēdža. Pēkšņi atvērās durvis, un kāds dīvains stāvs čukstus pavaicāja: “Ko jūs kliedzat, meitenes? Tā ir tikai tumsa.” Tad piepeši pār viņu iedegās blāva gaisma, kas jau tā sabiedētajām meitenēm lika šausmās pamirt. Nevienai no garu saucējām nebija pat prātā nācis, ka tante Lidija deva priekšroku pastaigām tumsā.
Izrādījās, ka tēvocis Agris, kas tikmēr ciemojies pie Elizabetes mammas, nācis apraudzīt, ko tie bērni klaigā un kāpēc nodzisusi gaisma. Kā vēlāk noskaidrojās, lielajā vējā sarauti vadi. Tēvocis pa tumsu koridorā sagrābstījis kabatas bateriju un ilgi nav varējis atrast slēdzi, līdz uzgājis to, kad jau stāvējis meiteņu istabas durvīs. Ilzes kaķēns panikā bija iekritis miltu bļodā un tagad no garu saukšanas kļuvis balts kā tikko apsnidzis. Nu meitenēm patiešām bija gana no runāšanas ar tantes garu. Taču mazliet spocīgā izjūta nepameta visu nakti, līdz aiz loga uzausa jauna diena.
