Lai cik sakārtotas būtu mūsu ikdienas gaitas, daba tajās mēdz ieviest savas korekcijas. Neciešams karstums, vētra vai ziemas sals no ierindas spēj izsist ne tikai mehānismus, bet arī cilvēku prātus.
Lai cik sakārtotas būtu mūsu ikdienas gaitas, daba tajās mēdz ieviest savas korekcijas. Neciešams karstums, vētra vai ziemas sals no ierindas spēj izsist ne tikai mehānismus, bet arī cilvēku prātus.
Tas notika laikā, kad Dieviņš, šķiet, bija nolēmis vienā naktī zemei dāsni dāvāt visa gada sniega normu. Lai gan joprojām mūsu platuma grādos ziema tiek uzskatīta par normālu parādību ar visu, kas no tās izriet, putenis, kā jau ierasti skandēja radio un televīzija, mūs atkal bija pārsteidzis nesagatavotus. Mājas ieputinātas, ceļi netīrīti, auto sasaluši, arī braucēji savādāki – apjukuši.
Kāda mana paziņa (jāpiebilst, šoferītis ar stāžu), izmalusies pa sniega putru starp krustu šķērsu pa ceļu slīdošām automašīnām, veiksmīgi sasniedza darbavietu. Atlaida no stūres rokas, kas ceļā no saspringuma bija kļuvušas miklas, un atviegloti uzelpoja, cenšoties nedomāt, ka pēc astoņām stundām viņu gaida līdzīgs pārbaudījums.
Pēc darba Lienes ceļš mājup allaž veda gar bērnudārzu, kuru apmeklēja viņas dēls. Atkal tumsa, slidens ceļš un maksimāla uzmanība.
Tā kā pie dārziņa ēkas mammu un tētu automašīnas stāvvietu bija piepildījušas, Liene savu spēkratu atstāja iebraucamā ceļa malā. “Noparkoja” auto pēc visiem priekšrakstiem (instruktoram eksāmenā nebūtu kur piesieties). Atgriežoties un mēģinot braukt, notika dīvainas lietas. Atpakaļgaitā tā vēl vadītāju paklausīja, bet uz priekšu – nu nekā. Lieni pamatīgi izbrīnīja “bērīša” kaprīzes, jo tas nupat tālredzīgi tika “apkalts” ar jaunām ziemas riepām. Kamēr “šoferīte” mēģināja izkustināt braucamo, aiz tā jau bija sastājušās pāris mašīnu. Liene bija tuvu izmisumam.
Saprazdama, ka nepieciešama palīdzība, no otras mašīnas izkāpa kāda cita bērnudārznieka mamma. Tā kā viņa par Lieni bija daudz smalkākas miesas būves, abas nolēma, ka labāk, ja pie stūres sēdīsies mazākā augumā, bet Liene mēģinās auto izstumt uz lielceļa. Tūlīt pat stūmējai piebiedrojās kāds līdzjūtīgs puisis, taču spītīgais auto turējās pretī. Tā īpašniece, pārvarot kautrību, lūdza palīdzību vēl vienam garāmgājējam. Kungs, pie sevis murminādams, vai tik neizlīs mēteļa sānu kabatā paglabātā iesāktā alus pudele, tomēr pievienojās cīņai ar nepakļāvīgo auto. Grūti jau gāja, tomēr ar pūlēm transportu izdevās dabūt uz lielā ceļa, jāsaka gan, ka pēdējos metros tas aizgāja “kā pa sviestu”. Liene izpalīdzētājiem bija pateicīga.
Viņu gan vēl joprojām mulsina kāda lieta. Kad smalkā kundze, kas bija norīkota pie stumjamā auto stūres, izkāpa, tā īpašniecei viņa klusītēm bilda: “Es tikai beigās konstatēju: mašīnai bija norauta rokas bremze.” Smalkjūtīgais smaids sievietes sejā pilnībā noraidīja domas, ka viņu šī situācija un arī Lienes neattapība varētu kaitināt. “Jūs tikai pārējiem nestāstiet,” nočukstēja Liene, nodomādama: “Ne jau mašīnai “rocene” norauta, bet man pašai.
