Latvijas iestāšanās ES nozīmē jaunas iespējas un jaunus izaicinājumus gan mūsu lauku konkurētspējas attīstībā, gan saimniekošanas dažādošanā, gan arī ES strukturālo fondu līdzekļu piesaistē un izmantošanā.
Latvijas iestāšanās ES nozīmē jaunas iespējas un jaunus izaicinājumus gan mūsu lauku konkurētspējas attīstībā, gan saimniekošanas dažādošanā, gan arī ES strukturālo fondu līdzekļu piesaistē un izmantošanā.
Lai jaunie apstākļi pēc iespējas labāk tiktu izmantoti, kārtējo reizi jāizvērtē situācija Latvijas laukos – ne tikai stiprās, bet arī vājās puses – un tad jāizstrādā konkrēti risinājumi, kā tie varētu nākotnē attīstīties.
Lauku galvenie resursi, kā zināms, ir zeme, mežs, ūdens. Paskatoties, kā tiek apsaimniekots kaut vai tikai viens no tiem – zeme –, redzams, ka vairāk nekā miljons hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas ir vairāk nekā 30%, netiek izmantota. Turklāt šis skaitlis nemainīgs turas kopš 1995. gada, un nav vērojama situācijas uzlabošanās tendence. Salīdzināšanai – 1990. gadā neapsaimniekoti bija tikai 2,6% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tas nedrīkstētu turpināties. Īpaši tāpēc, ka Latvijā tomēr ir sevišķi izdevīgi apstākļi lauksaimnieciskajai ražošanai. Mērenais klimats ir labvēlīgs gan lopbarības, gan augkopības kultūru ražošanai.
Rīga un pārējā Latvija
Latvijā pretēji ES pastāvošajai tendencei izlīdzināt reģionu atšķirības reģionu nevienmērīga attīstība ir ļoti izteikta. Piemēram, Rīgas reģionā dzīvo 47% iedzīvotāju, un tie dod 64% no iekšzemes kopprodukta. Tur koncentrējas arī Latvijas studenti – 78% – un akadēmiskie spēki – 77%. Ņemot vērā tendenci vairākumam galvaspilsētā studējošo pēc augstskolu beigšanas šajā reģionā palikt strādāt, tāda situācija saglabāsies arī tuvākajā nākotnē. Tātad jāatbalsta reģionālās augstskolas, valsts institūciju pārvietošanās uz novadiem.
Rīgas un pārējās Latvijas atšķirības izpaužas arī patēriņa jomā, ko mēra ar mājsaimniecības patēriņa izdevumiem uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Plaisa starp pilsētu un laukiem, Rīgu un pārējo Latvijas daļu padziļinās. Pagājušajā gadā mājsaimniecības patēriņa izdevumi uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī bijuši vidēji 100 latu, pilsētās – 114 latu, bet laukos – 73 lati. Laukos tie auguši tikai par 3,7%, trīs reizes lēnāk nekā pilsētās un četras reizes lēnāk nekā Rīgā. Atšķirīgi mājsaimniecības patēriņa izdevumi ir arī reģionos. Viszemākie tie ir Latgalē – tikai 69 lati (Rīgā 137 lati).
Reģionālo atšķirību izlīdzināšanā milzīga nozīme ir modernajām tehnoloģijām un infrastruktūras attīstībai. Tas ļauj pārvarēt lielus attālumus, dzīvot vienā vietā, bet strādāt pavisam citur. Taču arī informācijas tehnoloģiju izmantošana dažādos reģionos ir atšķirīga. Pieeja internetam uzņēmumos Latgalē ir 2,5 reizes mazāka nekā Zemgalē. Latgalē ir vismazāk uzņēmumu, kuros izmanto datorus, e – pastu, veido elektroniskās mājas lapas.
Informācijas nepieejamība ir viens no iemesliem tam, ka Latgalē ir visvairāk ilgstošo bezdarbnieku – 12,3 tūkstoši –, Vidzemē – 2,4 tūkstoši, tikpat arī Rīgas reģionā. Ilgstošie bezdarbnieki ir liela riska kategorija, jo ieilguša bezdarba situācijā iespējama personības degradācija un šo cilvēku atgriešanās darba tirgū norit smagi.
Dažādās lauku sētas
Zemes izmantošanas struktūra un uzkrātā pieredze liecina, ka Latvijā pastāvēs dažādi saimniecību tipi, un tieši daudzveidībā ir mūsu spēks, kuru jāprot izmantot. Kā liecina profesora Kazimira Špoģa un doktores Ainas Dobeles pētījumi, visas saimniecības nosacīti varētu sadalīt divās lielās grupās: komerciālās un citu preču produkcijas ražotāju un pakalpojumu lauku uzņēmumi. Pirmā tipa saimniecību, kas ir piesaistījušas lielus līdzekļus modernizācijai un ražo apjomīgu produkcijas daudzumu tirgum, patlaban ir 6 – 7%, bet apmēram divreiz vairāk saimniecību ir ceļā uz šāda tipa ražošanu. Otrajā grupā moderns virziens ir atjaunojamās enerģijas resursu ražotājsaimniecības, piemēram, tās, kas audzē rapsi un iegūst biodegvielu, kas audzē kārklus šķeldas iegūšanai, ātraudzīgos kokus, tai skaitā ķiršus, labas koksnes ieguvei. Apmēram 400 tūkstoši iedzīvotāju patlaban dzīvo piemājās saimniecībās, viņiem būs nepieciešams vēl kāds papildu līdzekļu iegūšanas avots: algots darbs, produktu pārstrāde un mājražošana tirgum, sadzīves pakalpojumu sniegšana, iesaistīšanās mikrokredīta kustībā mazās uzņēmējdarbības sākšanai. Saglabāt šīs piemājas saimniecības ir ļoti būtiski, jo tajās dzīvo liela daļa lauku iedzīvotāju. Noteikti jārēķinās ar pensionāru saimniecībām – trešā daļa lauksaimniecībā strādājošo ir vecāki par 60 gadiem.
Pastāv vēl kāda problēma: apmēram 50 tūkstošos saimniecību īpašnieki darbojas pilnīgi citā jomā – ir advokāti, profesori, ārsti, citu ar lauksaimniecību nesaistītu profesiju pārstāvji – un savus īpašumus neizmanto. Šīs lietas būtu jāsakārto ar likumdošanu, lai saimniecības tomēr tiktu aktīvi izmantotas. Pie otrā saimniecību tipa pieskaitāmi arī lielāko mežsaimnieku lauku uzņēmumi – apmēram puse Latvijas mežu ir privātās rokās.
Nepieciešamību pēc dažādības saimniekošanā saprot paši lauku iedzīvotāji. Docente Helma Jirgena veica zemnieku saimniecību īpašnieku aptauju par lauksaimniecības perspektīvām. Kā liecina aptaujas rezultāti, zemnieki uzskata, ka ar lauksaimniecību kā pamatražošanu tirgum nodarbosies 31% saimniecību, apmēram trešdaļa būs saistīta ar tradicionālo lauksaimniecību, pārējām jāiet pa saimniekošanas dažādošanas ceļu. Tādējādi Latvijas zemes izmantošanas prognozes 2015. gadam varētu būt tādas, ka kopīgā lauksaimniecībā izmantojamā platība paliks apmēram tāda pati, tomēr patlaban neizmantotā zeme no viena miljona hektāru samazināsies līdz 100 – 200 tūkstošiem hektāru, jo palielināsies biodegvielas izejvielu ražošanas platības uz patlaban neizmantotās zemes rēķina, kā arī teritorijas vides saglabāšanai, par kurām tiks saņemti maksājumi no ES. Jārēķinās arī ar to, ka daļa pašlaik neizmantotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiks izlietota apbūvei. Apmēram piecdesmit kilometru rādiusā ap pilsētām cilvēki dzīvos laukos, bet uz pilsētu brauks strādāt. Svarīgi ir attīstīt mazās pilsētas, pilsētciematus, ciematus, lai cilvēkiem būtu darbavietas ārpus lielpilsētām.
Izaicinājums ir arī tajā apstāklī, ka cilvēkiem jākļūst aktīvākiem savu un visu lauku problēmu risināšanā, jaunu iespēju izmantošanā. Uzdrošināšanās, zināšanas, sadarbība un pozitīva pieredze – tie ir atslēgas vārdi Latvijas lauku attīstībai no cilvēkfaktora aspekta.
Viens no spilgtiem piemēriem ir kooperācijas attīstība Latvijā dažādās formās: ekonomiskā sadarbība, mikrokredīti, krājaizdevumu sabiedrības.
Izvērtējot iespējas un izaicinājumus, izdalās izšķirošie veiksmes faktori. Tie saistās ar mūžizglītību, jaunajām tehnoloģijām, prasmi piesaistīt finansējumu inovatīvai darbībai laukos, vietējas un starptautiskas sadarbības projektiem. Kā viens no mūžizglītības un vienlaikus lauku uzņēmējdarbības atbalsta piemēriem ir projekts “Interreg lllB”, kas vērsts uz to, lai sekmētu lauku sieviešu uzņēmējdarbības attīstību. Līdzās jau pazīstamās mikrokredīta kustības turpināšanai “Interreg” projekta ietvaros attīstīsies tādi jauni darbības virzieni kā mentoru jeb brīvprātīgo darbaudzinātāju tīkla veidošana; sieviešu uzņēmējdarbības veicināšanai tiks veidots sadarbības tīkls, kurā izmantos modernās tehnoloģijas apmācībai un pieredzes apmaiņai.
Lauku apdzīvotības saglabāšana, nodarbinātības dažādošana, iedzīvotāju mājsaimniecības ienākumu un dzīves līmeņa celšana spēcinās visu valsti, jo lauki ir Latvijas spēks, nevis vājums.
