Cienījamo lasītāj, vai varētu notikt tā, ka pēc mirkļa mums ar tevi uzkrīt uz galvas meteorīts? Protams.
Cienījamo lasītāj, vai varētu notikt tā, ka pēc mirkļa mums ar tevi uzkrīt uz galvas meteorīts? Protams. Nerunāsim par šausmīgo “bliezienu” pirms gandrīz simt gadiem Tunguskas upes baseinā Austrumsibīrijas taigā. Septiņi meteorītu krāteri labi apskatāmi, piemēram, tepat netālu – Sāremā salā. Taču – cik liela ir gadījuma iespējamība, ka no debesīm nācis akmens trāpīs tieši mums? Zinātnieki pateiktu precīzāk, bet mēs pieņemam, ka šādu briesmu risks pastāv ar ne lielāku varbūtību kā viens pret biljonu. Tātad tu mierīgi lasi tālāk laikrakstu. Taču, runājot par industriālo risku, ceļu satiksmes negadījumiem vai arī laika prognozēm, skaitļi ir tuvāki mūsu reālajai bīstamības izjūtai.
Latvijā pārdzīvotais orkāns (Zemgalē tā, šķiet, bija auka – vēja stiprums nepārsniedza 32,5 metrus sekundē) ir pamatīgi uzvandījis ne tikai atmosfēru un jūras ūdeņus, bet arī amatpersonu, uzņēmēju un daudzu pārējo sabiedrības locekļu prātus. Latvijas mērogā vispārsteidzošākais šajā dabas stihijā bija tas, ka, pārtrūkstot Ventspils elektroapgādei, pilsētu sāka atstāt tās iedzīvotāji. Cik? Par to grūti spriest, taču bēgšanas faktu apstiprināja vairākas žurnālistu intervētās personas. Svētdienas “Panorāmā” kļuvām par lieciniekiem a/s “Ventamonjaks”, kā arī pilsētas pašvaldības diezgan nekorektiem aizrādījumiem ekonomikas ministram Krišjānim Kariņam. Personīgie apvainojumi būtu viens, taču izskatās vēl trakāk. Proti, “Panorāmā” a/s “Ventamonjaks” valdes priekšsēdētājs Arnis Janvars teica, ka uzņēmumā sākusies izmeklēšana par to, kur orkāna naktī katrs darbinieks zvanījis. Tātad uzņēmuma administrācijai ir stingra vēlēšanās izskaitļot “panikas cēlājus”, kas savus tuviniekus brīdinājuši par bīstamo stāvokli “Ventamonjakā”, kas visupirms saistīts ar to, ka tur nebija elektrības. Protams, uzņēmuma ārkārtējo situāciju plānā paredzēts arī šāds gadījums. Kā es saprotu no A.Janvara teiktā, “Ventamojaka” valdes vīri arī limuzīnu starmešu gaismā spētu neitralizēt tur esošo pusmiljonu kubikmetru amonjaka. Iespējams, ka viņi uz šādu operāciju ir labi satrenējušies, taču atgriezīsimies pie skaitļiem. Normāli strādājot, katastrofas iespēja “Ventamonjakā” ir, pieņemsim, viens pret miljonu, 9. janvāra naktī tā palielinājās varbūt desmit, bet varbūt pat tūkstoš un vairāk reižu. Ne jau cita iemesla dēļ orkāna kulminācijas laikā uz Ventspili no Rīgas un Liepājas ugunsdzēsēju eskorta pavadībā būtu vesti elektrības ģeneratori. Ja atrodies vietā, kur ļoti bīstamas katastrofas iespēja ir viens pret desmit vai kaut vai pret simtu un tūkstoti, nav brīnums, ka vienam otram tajā naktī Ventspilī nervi neturēja.
Vai Ventspils ir tik tuvu Jelgavai, ka par to mums būtu tik daudz jādomā? Gribam to vai ne, bet pa dzelzceļu cauri Jelgavai, tās rajonam uz Ventspili iet bīstamās amonjaka kravas.
Nevajag pusmiljonu kubikmetru, pietiek ar krietni mazāku koncentrēta amonjaka daudzumu, lai nodarītu lielu nelaimi cilvēkiem, apkārtējai videi, kas atrodas pie dzelzceļa. Taču vēl bīstamāka industriālā riska paaugstināšanās pazīme ir pirms dažiem gadiem notikusī agrākā Jelgavas dzelzceļa stacijas priekšnieka tiesa. Apsūdzība bija tāda, ka viņš, sazinoties ar vēl dažiem kolēģiem, kas augstā līmenī atbildēja par vilcienu kustības drošību, Zālītes stacijā apstādināja vilcienus un lielos apjomos zaga dīzeļdegvielu. Tātad šo amatpersonu prāts bija aizņemts nevis ar to, kā pēc iespējas drošāk izvadīt cauri mūsu pilsētām un laukiem bīstamās kravas, bet gan ar to, kā sev kaut ko “iesist” kabatā. Šādā situācijā industriālā riska līmenis tolaik Jelgavā tāpat kā tagad stihijas brīdī Ventspilī palielinājās daudzas reizes.
Tāpēc pašvaldību vēlēšanās mums vajadzētu balsot par tiem, kas spētu veicināt mūsu drošību, kas, šķiet, vairāk apdraudēta no cilvēku neprāta, nevis dabas stihijām.
