Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālā pozīcija ir tāda, ka skolām bijis pietiekami daudz laika sagatavoties izglītības reformai.
Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālā pozīcija ir tāda, ka skolām bijis pietiekami daudz laika sagatavoties izglītības reformai. Tomēr no zinātniskā un pedagoģiskā viedokļa tā netika pienācīgi sagatavota. Līdz pat šim Latvijā nav zinātniski pamatotas un eksperimentāli pārbaudītas bilingvālās apmācības metodikas. Nerunājot par politisko atbildību, joprojām nav neviena, kurš no zinātniskā viedokļa atbildētu par bilingvālās izglītības ieviešanu Latvijā. Tas liecina tikai par to, ka zinātnieki nav gatavi uzņemties tādu atbildību. Vēl skumjāks skats paveras uz latviešu mācībvalodas proporciju palielināšanu krievu vidusskolās – 22 stundām no 36 jānotiek valsts valodā. Vai šai proporcijai ir kāds zinātnisks pamatojums? Tāda nav. Vai, pieņemot šo lēmumu, tika ņemti vērā pedagogu un psihologu ieteikumi? Nē, netika. Apstāklis, ka reforma nav pienācīgi sagatavota, noved pie tā, ka daļa skolēnu stundās, kas notiek valsts valodā, nesaprot uzdevumu būtību un līdz ar to nav spējīgi tos izpildīt. Kaut arī izglītības valsts inspekcija mundri ziņo, ka īpašu problēmu nav, uzdrošinos apgalvot, ka ir gan, un ne tikai lielas, bet pat ļoti lielas. Mans dēls ir visparastākās skolas 10. klases skolnieks, un viņš katru dienu man stāsta par “reformas norisi”. Viņa klasē ir 30 skolēnu. Ja stunda notiek dzimtajā valodā, aktīvi strādā aptuveni puse skolēnu, bet, ja valsts valodā, – ne vairāk par trim līdz pieciem. Pārējie klusē. Klusēšana stundā – tā ir domas apturēšana. Bez runas domāšana neattīstās. Skolēnam, kurš vāji pārvalda valsts valodu, stundā rodas divkārša slodze: vispirms jāpārtulko uzdevums krievu valodā, tad jāsagatavo atbilde un atkal jāpārtulko valsts valodā. Tikmēr skolotājs jau ir pievērsies nākamajam uzdevumam. Es, būdams profesionāls pedagogs, nevaru izskaidrot, kāds gan labums no šādas mācīšanās ir skolēniem, kuru “konkurētspējas paaugstināšanai” bija domāta šī reforma. Toties varu ar pārliecību apgalvot, ka zināšanu kvalitātes zaudējumi priekšmetos ir neizbēgami. Ja skolēns no sešiem uzdevumiem stundā spēj pārtulkot un sagatavot atbildes tikai uz trim, par kādu gan konkurētspējas paaugstināšanos var būt runa? Programma taču paliek neapgūta. Varbūt klase, kurā mācās mans dēls, ir netipiska?
2001. gadā latviešu valodas izlaiduma eksāmenā 9. klasēm 54% skolēnu saņēma vērtējumu no 1 līdz 6 ballēm. 2002. gadā tāds bija 52% skolēnu, 2003. gadā 58%, bet 2004. gadā 53% skolēnu. Tas nozīmē, ka puse krievu pamatskolu absolventu nebūs spējīgi mācīties valsts valodā. No pedagoģijas viedokļa raugoties, vidusskolēnu konkurētspējas palielināšanai vajadzētu ietvert trīs sagatavotības līmeņus: metodoloģisko – apgūt izziņas un mācību procesam nepieciešamās metodes –; teorētisko – apgūt spējas analizēt, sistematizēt un izmantot teorētisko informāciju (mācību stundās apgūtās zināšanas un prasmes) –; pašorganizācijas un komunikatīvo – apgūt iemaņas mācīties patstāvīgi, strādāt individuāli un grupā, apgūt runas un saskarsmes kultūras iemaņas. Šajā līmenī ietilpst arī skolēnu lingvistiskā izglītība, tai skaitā valsts valodas apgūšana. Uz pirmo divu sagatavotības līmeņu rēķina pārvērst vidējo izglītību vienīgi valsts valodas apguvē, kā tas pašlaik daudzās skolās arī notiek, nozīmē apzināti pazemināt izglītības kvalitāti. Tai pašā laikā nav apšaubāms, ka valsts valodas apguve kā konkurētspējas komponents ir nepieciešama. Tomēr izteiktas lingvistiskās spējas piemīt nelielai daļai bērnu – viņi spēj vairāku mācību gadu laikā iemācīties otro un pat trešo svešvalodu labā sarunvalodas līmenī. Vairumam valodas padodas daudz grūtāk, toties ir spējas citās jomās. Piekritīsiet, ka ir amorāli liegt vidējo izglītību topošajam Mendeļejevam vai Rahmaņinovam, pamatojot to tikai ar zemo vērtējumu valsts valodā un tādējādi viņa neatbilstību izglītības reformas prasībām. Ne reizi vien es un mani kolēģi, profesionāli pedagogi un psihologi, esam izteikuši Izglītības un zinātnes ministrijai priekšlikumu apspriest reformas pedagoģiski psiholoģiskos un fizioloģiskos aspektus. Nekādas politikas, tikai apspriedīsim risinājumus pedagoģiskajām un psiholoģiskajām problēmām, kas jau radušās krievu skolās! Es saskatu tikai vienu izeju no radušās situācijas. Krievu vidusskolās jāorganizē dažādu līmeņu klases un jāievieš bilingvālā izglītība. Pieņemsim, 10.a klasē no 36 stundām nedēļā 22 notiek valsts valodā, bet 10.b klasē – pamatā krievu valodā. Tādējādi vidējo izglītību saņems visi, kas vēlas. Lai to īstenotu, pietiks, ja likumā tajā vietā, kur ir runa par apmācību valsts valodā, tiks ierakstīti vēl trīs vārdi – “pēc skolas izvēles”.
Saīsināti no www.politika.lv
