Mēs katrs piedalāmies satiksmes veidošanā. Vieni ir gājēji, viņi iet kājām, bet lielākus attālumus mēro ar sabiedrisko transportu, citi – ar dažāda lieluma automašīnām.
Mēs katrs piedalāmies satiksmes veidošanā. Vieni ir gājēji, viņi iet kājām, bet lielākus attālumus mēro ar sabiedrisko transportu, citi – ar dažāda lieluma automašīnām. Katru dienu izejam un izbraucam uz ielas, lai dotos savās gaitās un kopīgi veidotu to, ko sauc par satiksmi. Pašlaik par šo jautājumu tiek runāts daudz un pamatoti. Arī pašam ikdienā, esot satiksmes dalībniekam tepat Jelgavā, bieži nākas redzēt satiksmes negadījumus. Laimīga ir tā diena, kad manas acis neredz nevienu avāriju. Kāpēc tad ir tik daudz satiksmes negadījumu? Iemeslu ir ne viens vien.
Valsts satiksmi veido, pamatā liekot ceļu satiksmes noteikumus kā likumdošanā paredzēto normatīvo bāzi. Nākamais jau ir satiksmes organizācija pilsētā. Lai sabiedrība eksistētu, ir vajadzīgi likumi, kas veido nepieciešamo “kārtības rulli”. Ir likums par satiksmi, tātad visam vajadzētu būt kārtībā. Taču nav. Kāpēc? Izrādās, cilvēka dabā spēcīgi iesakņojusies nepaklausība.
Nepaklausība šā vārda visplašākajā nozīmē ir viens no visbūtiskākajiem iemesliem, kāpēc pie mums tik bieži ir satiksmes negadījumi. Pašlaik diskusija vairāk izvērsusies par tehniskiem jautājumiem, un plašsaziņas līdzekļi regulāri seko līdzi bēdīgajai avāriju statistikai.
Mums ir satiksmes noteikumi, kas definē rīcību. Kāpēc tomēr rīkojamies citādi? Mēs sakām, ka gājēju pāreja ir pārāk tālu un “es” varu ar “pilnām tiesībām” iet pāri tur, kur gribas, kur ir ātrāk vai ērtāk. Bet ne tur, kur noteikumi to liek. Luksofora brīdinošā sarkanā gaisma uz mani neattiecas, jo man “ļoti dārgas” ir ietaupītās sekundes. “Es” varu pārvietoties arī pa ielas braucamo daļu, pat diennakts tumšajā laikā, jo šoferīši mani redz automašīnu starmešos. Taču izrādās, ka neredz vis vai arī ierauga par vēlu…
Katrs ar savu rīcību esam piemērs pārējiem. Pirmām kārtām tas attiecas uz bērniem un ģimeni, pēc tam – arī uz citiem satiksmes dalībniekiem. Līdz iekļūstam reklāmā “Gājējs vai bojāgājējs”. Paraudzīsimies uz sevi no malas, ja esam pārkāpuši noteikumus un mūs pieķer. Mēs atradīsim 101 iemeslu, lai attaisnotu savu rīcību, nepaklausība lien ārā pa visām vīlēm.
Tagad laiks šoferīšiem, jo arī autors ir šajā “frontes” pusē. Un atkal viss sākas ar ģimeni un vecāku atbildību un rīcību. Vai mēs savus bērnus mācām paklausīt likumiem, tostarp arī ceļu satiksmes noteikumiem? Iespējams, ka iemācām jau no bērna kājas tos apstrīdēt un parādīt, ka tie paredzēti tikai “muļķiem”. Tētis sēdina mammu ar mazo bērniņu rokās aizmugurējā sēdeklī, – cik skaisti, bet arī – cik traģiski! Domāju, ka ar mani noteikti nekas negadīsies, bet tajā pašā laikā, braucot garām satiksmes negadījumam, šausminos – kā viņš tā varēja… Mēs visi esam vienā laivā un vienādā nepaklausībā.
Ģimenē bērniem iemācīt izpratni par satiksmi ir vecāku atbildība. Paklausīt noteikumiem vai nepaklausīt – atkal ir vecāku paraugs. Bērni agri sapratīs, ka mēs tikai gudri viņiem stāstām par satiksmes noteikumiem, bet ceļā uz skolu (jāsteidzas!) pārsniedzam ātrumu.
Noteikti jāatjauno mācību stundas, kurās bērni tiek iepazīstināti ar ceļu satiksmes noteikumiem. Nodarbībās noteikti noderēs mācību filmas un ceļu policijas video demonstrējumi.
Nav dienas, kad neredzētu noteikumiem nepaklausīgus šoferus. Katram būs savi motīvi, iemesli un attaisnojumi, bet viņus visus vieno nepaklausība. Tikai pēc tam atzīstam, ka automašīnu skaits ir audzis, līdz ar to satiksme kļūst sarežģītāka. Tiesības iegūst tik daudz jaunu meiteņu un zēnu, kas alkst ar motociklu vai mašīnu demonstrēt sava braucamā zirgspēkus. Viņi neapzinās, ka ir ieguvuši tikai dokumentu braukšanai.
Ātruma pārsniegšana ir viena no vislipīgākajām “slimībām”, ar ko sirgst šoferi. Skumji, ka viņu vidū regulāri redzami arī sabiedriskā transporta vadītāji. Aiz labiem nolūkiem ievērot grafiku tiek apdraudētas cilvēku dzīvības. Ātruma pārsniegšana vai nepareizi izvēlēts ātrums ir viens no biežākajiem satiksmes negadījumu ar letālām sekām iemesliem. Latvija grib pastāvēt kā valsts, bet mēs kā pilsoņi, tās veidotāji, secinām, ka pagājušajā gadā bojā gājušie pārgalvīgie braucēji valstij radījuši vairāk nekā 10 miljonus latu zaudējumus! Ekonomisti aprēķinājuši, ka viens bojāgājušais rada valstij aptuveni 200 000 latu zaudējumu. Protams, lai būtu precīzāk, vajadzētu vērtēt katru atsevišķi – vai tas bijis strādājošais vai pensionārs.
Sāksim paši ar sevi, jo katrs no mums – es, tu, viņš, mēs – veidojam sabiedrību, kurā dzīvojam. Tiksim galā! Vispirms ar savu nepaklausību.
