Pēdējā laikā, skatoties TV vakara ziņu raidījumus, divas lietas lika aizdomāties par to, kā ziņu veidotāji tīšām vai netīšām, bet veido mūsu priekšstatus par dažādiem notikumiem un cilvēkiem.
Pēdējā laikā, skatoties TV vakara ziņu raidījumus, divas lietas lika aizdomāties par to, kā ziņu veidotāji tīšām vai netīšām, bet veido mūsu priekšstatus par dažādiem notikumiem un cilvēkiem.
Līdz pašvaldību vēlēšanām vairs nav atlicis daudz laika – kas gan ir nepilni divi mēneši, it īpaši kandidātu sarakstos iekļautajiem? Pēdējais brīdis spodrināt kažoku, atgādināt par savu esamību vai iepazīstināt citus ar savu valstij tik nozīmīgo personību. Noteikti lielākā daļa lēmumu pēdējā gada laikā partijās tikuši pieņemti, ne uz mirkli neaizmirstot par pašvaldību vēlēšanām, tomēr parastajiem (lasi – vēlētājiem), visticamāk, nekad netaps zināms, kur politiķi runājuši patiesi, kur tikai un vienīgi iztēlē jau iegūtās vēlētāju balsis skaitot.
Vēl tā īsti nav sācies priekšvēlēšanu reklāmu laiks, toties televīzijas vakara ziņu pārraides gandrīz neiespējami skatīties. Te viens politiķis, tautu uzrunājot, piesauc Dievu par liecinieku tam, cik viņš un viņa partijas biedri ir cēlsirdīgi, taisnprātīgi, tautai un tam Kungam lojāli. Te cits stāsta, ka nauda un vara neesot iemesls, kāpēc politikā būtu jādarbojas, uz to mudinot lielā vēlme padarīt visu tautu laimīgu un Latviju par lielāko (lasi – varenāko) valsti pasaulē. Un TV ziņu darbinieki kā pirmoreiz ar pīpi uz jumta, it kā nesaprastu, ka tās ir vien klišeju frāzes vēlētāju veselā saprāta iemidzināšanai, ļauj valsts vīriem kārtīgi izrunāties.
Un tad vēl cunami! Es patiešām nedomāju, ka bija kāds, kas apzināti vēlēja cietušajiem ļaunu – priecājās, redzot bez mājām palikušās ģimenes, bez vecākiem palikšos bērnus un sagrautos pludmales kūrortus. Tomēr burtiski uzbrukt tiem, kas nav ievērojuši valstī noteikto klusuma brīdi, bija vairāk kā necienīgi. Ja nu ļoti gribējās, varēja, protams, pieminēt, ka klusuma mirkli neievēroja visi, bet likt nabaga cilvēkiem publiski taisnoties bija drīzāk neglīti nekā žurnālista pētnieciskajam darbam (uz ko laikam tika mērķēts) līdzīgi. Ja godīgi, mūsu ģimenē neviens tīrās sakritības dēļ (iepriekšējā vakarā nebijām skatījušies nevienu ziņu pārraidi) nebija pamanījis, ka noteikts klusuma mirklis. Bet tāpēc neizjutu īpašu kaunu, jo tikai es pati zinu, cik ļoti kādam jūtu līdzi.
Vai tiešām ziņu veidotāji pārmestu cilvēkam, ka viņš neievēro klusuma brīdi, ja zinātu, ka pirms tam viņš ziedojis pāris tūkstošus latu cietušajiem vai nosūtījis tiem medikamentus? Un galu galā – ko šajā klusuma mirklī darīja paši sižeta veidotāji? Vai klusējot filmēja klusuma neievērotājus un lika tiem taisnoties?
Vai TV darbinieku mērķis ir iemācīt mums liekulīgi smaidīt un melot kameras priekšā vai patiesi just līdzi nelaimē cietušajiem?
