Savā agrākajā – vecpuiša – dzīvē kādas reizes desmit esmu skrējis vai slēpojis maratonu – 42 kilometrus 195 metrus.
Savā agrākajā – vecpuiša – dzīvē kādas reizes desmit esmu skrējis vai slēpojis maratonu – 42 kilometrus 195 metrus. Tā ir iespēja kaut nedaudz pastutēt savu pašapziņu. Sak, ne sievas, ne bērnu nav, tomēr kaut ko es varu.
Tā biju dalībnieks vairākos Tautas dziesmas maratonos Rīgā, Jelgavā, Ozolniekos un Jauju slēpojumā. Rezultāti kļuva arvien blāvāki, beidzamajās reizēs tik tikko iekļāvos kontrollaikā – piecās stundās. Jāatzīst, ka, sievas maizē dzīvojot, diemžēl esmu pieņēmies svarā un vairāk maratonos piedalīties neriskēju. Visdrīzāk man tas gabals nebūtu pa spēkam arī piecās stundās.
Bieži vien maratoni man bija bagāti ar atgadījumiem, aizkustinošām sarunām, kas ilgi paliek atmiņā. Vienā no saviem pēdējiem skrējieniem Biķernieku autotrasē, kad jau labs laiciņš bija pagājis pēc sacensību uzvarētāju apbalvošanas, no distances malas aizvākti galdiņi ar atspirdzinošajiem dzērieniem, apņēmīgi tuvojos finišam. Rokas pulkstenis rādīja, ka distancē esmu pavadījis četrarpus stundu. Vēl viens pamatīgs līkums, un es, uzmundrinot sevi ar ritmisku ziņģīti “Balle sen jau beigusies/Nedzird mūziku…”, apmēram par stundu zaudējot personiskajam rekordam, finišēju – tomēr kontrollaikā. Atskatījos. Domāju, ka gluži pēdējais neesmu. Un tiešām – pie līkuma parādījās vēl viens distances manāmi nogurdināts skrējējs. Bet kas tad tas!? Viņam bija nevis fizkultūriešu tautas klases zaļais numurs, bet meistarklases sarkanais. Īstie maratonisti šo distanci taču veic divās stundās ar minūtēm, bet viņš… Ieskatījos ciešāk un, šķiet, beidzamajiem spēkiem sāku saukt: “Sergej, sarauj! Tu arī iekļaujies kontrollaikā!”
Tas taču mans studenta laikabiedrs, ar kuru kopā būts celtnieku vienībā un pieciesti dažādi padomju okupācijas ierobežojumi! Priecīga tikšanās pēc daudziem gadiem. Kā agrāk, studentiski nospriedām, ka nākamreiz gan tā nemocīsimies – tad jau labāk brauksim ar automašīnām rallijā Parīze – Dakara.
“Klau, Sergej, kā tev gadījās sarkanais meistarklases numurs!? Tu taču arī esi tautas klasē?”
“Vai tad tu nezini? Dalības maksa tā pati, bet meistarklases skrējējus distancē daudz labāk baro!”
Sergejs bija palicis uzticīgs saviem vecajiem studentu ideāliem.
